Jobs 24
1 Kvi hev’kje Allvald tider set? Kvi ser hans vener ei hans dagar?
Kāpēc tas Visuvarenais nav nolicis tiesas laikus, un kāpēc tie, kas Viņu pazīst, neredz Viņa dienas?
2 Dei fører deildesteinar burt, stel fe og sender det på beite,
Robežas pārceļ, ganāmu pulku laupa un gana.
3 tek asnet frå den faderlause; tek kui enkja eig i pant.
Bāriņu ēzeli aizdzen un atraitnes govi ķīlā.
4 Driv fatigfolk frå vegen burt; alt landsens småfolk kryp i skjol;
Nabagus grūž no ceļa un bēdu ļaudīm zemē visiem jāapslēpjās.
5 Lik ville asen fer dei ut til øydemarki med sitt stræv; og veidefang på ville heid er maten borni deira fær.
Redzi, kā mežu ēzeļi tuksnesī tie iziet pie sava darba, agri celdamies pēc maizes, tuksnesis tiem ir barība priekš bērniem.
6 Dei haustar mark ved nattetid, og gudlaus manns vinhage plundrar.
Tīrumā tie sev pļauj lopu ēdamo, un nolasa atlikas bezdievīgā vīna dārzā.
7 Um natti nakne, utan klæde, dei hev for kulden inkje dekkje.
Kaili tie guļ bez drēbēm, apsega tiem nav pret aukstumu.
8 Dei våte vert av regn på fjell, held seg i bergufs utan livd,
Tie mirkst no lietus uz kalniem, un bez patvēruma būdami tie apkampj klintis.
9 Ein farlaus lyt frå moderbarm ein armings klæde gjeng i pant.
Bāriņu rauj no krūtīm un ņem no nabaga ķīlas.
10 Dei nakne gjeng og klædelause, i hunger dei på kornband dreg.
Kaili tie iet bez drēbēm, un izsalkuši tie nes kūlīšus.
11 Dei kreistar olje innum murar, dei persar vin og tyrster lel.
Šiem eļļa jāizspiež starp viņu mūriem, vīna spaids tiem jāmin un jāslāpst.
12 Frå byen høyrest styn av menner, og gjenomstungne skrik um hjelp, men Gud ser ei slik meningsløysa.
Pilsētās ļaudis nopūšās un ievainoto dvēsele kliedz; un taču Dievs to grēku nesoda.
13 Det finst og fiendar åt ljoset; dei kjenner ikkje ljossens vegar og held seg ei på ljossens stigar.
Tie ir gaismas pretinieki, Viņa ceļus tie nepazīst un nepaliek uz Viņa tekām.
14 Ved dagsprett mordaren stend upp, slær arm og fatig mann i hel, um natti er han so som tjuven.
Gaismai austot slepkava ceļas, nokauj nabagu un bēdīgu, un naktī tas top par zagli.
15 Horkaren spæjar etter skyming; han tenkjer: «Inkje auga ser meg.» Sitt andlit gøymer han med maska.
Un laulības pārkāpēja acs gaida krēslību un saka: Neviena acs mani nepazīs; un apslēpj savu vaigu ar apsegu.
16 I myrkret bryt dei inn i hus, dei som ved dag seg inne stengjer dei seg inne; av ljoset vil dei ikkje vita.
Tie tumsā ielaužās namos, dienas laikā slēpjās, no gaismas nekā negrib zināt.
17 Myrk natt er morgon for deim alle; for natteskræmslorne dei kjenner.
Jo visiem šiem tumša nakts ir par dienu, jo nakts briesmas tiem ir pazīstamas.
18 Snøgt fer han yver vatnet burt, bannstøytt vert jordi hans i landet; til vinberg gjeng han ikkje meir.
Ātri tas nozūd pa ūdens virsu, viņa ežas ir nolādētas virs zemes, tas vairs nestaigās uz savu vīna dārzu.
Bula laiks un karstums aizņem sniega ūdeni, tāpat elle tos, kas grēkojuši. (Sheol h7585)
20 Av moderlivet gløymd han er, og makkar mettar seg på honom; det ingen er som minnest han; so brotsverk brest liksom eit tre.
Pats mātes klēpis viņu aizmirst, tas ir gardums tārpiem, tas netop vairs pieminēts, netaisnība top salauzta kā sapuvis koks;
21 Han plundra ho som ikkje fødde, som ufør var til barne-eign; mot enkja gjorde han’kje vel.
Jo viņš aplaupīja neauglīgo, kas nedzemdē, un nedarīja nekā laba atraitnei.
22 Men han styd valdsmann med si kraft, og dei fær atter standa upp som hadde mist all von um livet.
Bet Dievs arī uztur varas darītājus ar savu spēku; vēl ceļas kas vairs neticēja, ka dzīvos.
23 Han styd deim so dei liver trygt, hans augo vaktar deira vegar.
Viņš tiem dod drošību un stiprumu, un Viņa acis skatās uz viņu ceļiem.
24 Høgt stig dei, brått - dei er’kje meir - dei sig og døyr som alle andre, vert skorne av som aks på strå.
Tie ir augsti cēlušies, un mazs brīdis, tad to vairs nav; tie apgulstās, tiek savākti kā visi citi, un top nopļauti kā vārpas.
25 Er det’kje so? Kven legg imot? Kven gjer no mine ord um inkje?»
Vai tas tā nav? Kas mani darīs par melkuli un manu valodu pierādīs par tukšu?
