Jeremias 48
1 Um Moab. So segjer Herren, allhers drott, Israels Gud: Usæla yver Nebo, for det er øydt, Kirjatajim er vorti til skammar, er teke, borgi er vorti til skammar og er livskræmd.
Pret Moabu Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs, tā saka: Ak vai, par Nebu! Tas ir postīts, Kiriataīma tapusi kaunā un ieņemta, tas augstais patvērums ir kaunā un izbiedināts.
2 Med Moabs frægd er det ute. I Hesbon bryggjar dei på meinråder imot det: «Kom, lat oss rydja det ut, so det ikkje lenger er eit folk!» Du og, Madmen, skal tagna, sverdet elter deg.
Moaba lielība pagalam; Hešbonā domā ļaunu pret viņu: nāciet, izdeldēsim to, ka nav vairs tauta. Arī tu, Madmene, nogursi, zobens dzīsies tev pakaļ.
3 Naudrop høyrest frå Horonajim, herjing og stort tjon.
Klau, brēkšana no Horonaīmas, posts, drupas un gruvekļi.
4 Moab er i øyde lagt; dei let naudropi høyrast alt til Soar.
Moabs ir satriekts, viņa bērnus dzird kliedzam.
5 For gråtande gjeng dei upp stigen til Luhit, på vegen ned til Horonajim høyrer dei naudropi yver tjonet.
Pa Luķitas teku iet uz augšu un raud raudādami, un kur iet lejā no Horonaīmas, dzird bailīgu kliegšanu par postu.
6 Fly, berga livet dykkar, og vert som hjelpelause i øydemarki!
Bēdziet, glābiet savas dvēseles, bet tu būsi kā vientulis koks tuksnesī!
7 For av di du leit på dine verk og dine skattar, skal du og verta teken. Og Kamos lyt fara i utlægd, hans prestar og hans hovdingar i lag med kvarandre.
Jo tāpēc ka tu paļaujies uz saviem darbiem un uz savām mantām, tu arīdzan tapsi uzņemts, un Kamos aizies cietumā līdz ar visiem saviem svētītājiem un saviem lielkungiem.
8 Og ein tynar skal koma yver kvar ein by, og ingen skal sleppa undan. Dalen skal forgangast og slettlendet øydeleggjast, so som Herren hev sagt.
Jo postītājs nāks pār ikkatru pilsētu, ka neviena pilsēta neizmuks, un ieleja taps maitāta, un klajums taps postīts, kā Tas Kungs to runājis:
9 Gjev Moab vengjer! for fljugande lyt han fara burt, og hans byar skal verta ei audn, so ingen bur i deim.
Dodiet Moabam spārnus, jo tā kā skriešus viņš aizies, un viņa pilsētas taps par posta vietām bez iedzīvotāja.
10 Forbanna vere den som er seinfør til å gjera Herrens verk, og forbanna vere den som held sverdet sitt att ifrå blod!
Nolādēts lai ir, kas Tā Kunga darbu kūtri dara, un nolādēts lai ir, kas savu zobenu aiztur no asinīm!
11 Moab hev livt i fred frå sin ungdom; han hev lege still på bermen sin og er ikkje tømd or eit kjer i anna, og aldri hev han fare i utlægd; difor sit dåmen hans i honom endå, og angen av honom hev ikkje brigdast.
Moabs no savas jaunības bijis bez bēdām un klusu ir gulējis uz savām mielēm un nav pārliets no trauka traukā, un nav cietumā gājis, tāpēc viņam palikusi sava smaka, un viņa smarža nav pārvērtusies.
12 Difor, sjå, dei dagar skal koma, segjer Herren, då eg sender honom vintapparar, og dei skal halla på kjeri hans og tøma deim og krasa krukkorne hans.
Tādēļ redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, ka Es pie tā sūtīšu gāzējus, kas viņu gāzīs un iztukšos viņa traukus un saplēsīs viņa ādas traukus.
13 Då skal Moab skjemmast av Kamos, likeins som Israels hus skjemdest av Betel, som dei leit på.
Un Moabs taps kaunā par Kamosu, kā Israēla nams ir kaunā tapis par Bēteli, uz ko tie paļāvās.
14 Kor kann de segja: «Me er kjempor og velduge hermenner?»
Kā jūs varat sacīt: mēs esam varoņi un stipri vīri karā?
15 Moab er øydelagd, og dei stig upp i byarne hans, og hans druste drengjer stig ned til å verta slagta, segjer kongen - Herren, allhers drott, er namnet hans.
Moabs ir postīts un viņa pilsētās kāpj iekšā, un viņa izlasītie jaunekļi iet pie kaušanas, saka tas ķēniņš, Kungs Cebaot ir viņa vārds.
16 Tjonet på Moab er kome nær, og ulukka hans hev bråhast.
Moaba posts ir tuvu atnācis, un viņa nelaime ļoti steidzās.
17 Hav medynk med honom, alle de som bur kringum honom, og alle de som kjenner namnet hans! Seg: «Korleis brotna teinen den sterke, staven den prydelege?»
Žēlojiet viņu visi kaimiņi un visi, kas pazīstat viņa vārdu, sakāt: Ak kā ir salūzis varas scepteris un godības zizlis!
18 Stig ned or ditt æresæte og set deg på turre jordi, du busitjande Dibons dotter! For Moabs tynar stig upp imot deg, han legg borgerne dine i øyde.
Kāp zemē no savas godības, sēdi izkaltušā zemē, iedzīvotāja, Dibonas meita, jo Moaba postītājs pret tevi ceļas un maitā tavas stiprās pilis.
19 Gakk ut på vegen og skygn utyver, du som bur i Aroer! Spør honom som flyr, og henne som kjem seg undan, seg: «Kva er hendt?»
Stāvi ceļmalā un raugi, Aroēra iedzīvotāja, vaicā bēglim un prasi izglābtai: kas ir noticis?
20 Moab var til skammar, for han er krasa; barma dykk og ropa! Kunngjer hjå Arnon at Moab er øydelagd!
Moabs stāv kaunā, tas ir izbiedināts; kauciet un kliedziet, pasludinājiet pie Arnonas, ka Moabs izpostīts.
21 Ja, domen er komen yver slettelandet, yver Holon og yver Jahsa og yver Mofa’at
Sodība ir nākusi pār to klajo zemi, pār Holonu un pār Jacku un pār Mevaotu,
22 og yver Dibon og yver Nebo og yver Bet-Diblatajim
Un pār Dibonu un pār Nebu un pār BetDiblataīmu,
23 og yver Kirjatajim og yver Bet-Gamul og yver Bet-Meon
Un pār Kiriataīmu un pār BetGamulu un pār BetMeonu,
24 og yver Kerijot og yver Bosra og yver alle byarne i Moablandet, fjerr og nær.
Un pār Ķiriotu un pār Bacru, un pār visām Moaba zemes pilsētām, kas tālu un tuvu.
25 Avhogge er Moabs horn, og armen hans er broten, segjer Herren.
Moaba rags nocirsts un viņa elkonis satriekts, saka Tas Kungs.
26 Gjer honom drukken, for han hev ovmoda seg mot Herren. Ja, Moab skal baska seg i spya si og verta til åtløgje, han og.
Piedzirdinājiet viņu, jo viņš pret To Kungu ir paaugstinājies, lai Moabs žņaudz rokas savā vemšanā, un lai arī viņš ir par apsmieklu.
27 Eller hadde du ikkje Israel til åtløgje? Eller var han gripen millom tjuvar, sidan du rister på hovudet kvar gong du talar um honom?
Jo vai Israēls tev nav bijis par apsmieklu? Vai tad viņš tapa pieķerts starp zagļiem, ka tu galvu kratīji, par viņu runādams?
28 Gakk burt ifrå byarne og set bu på bergknausar, de Moabs ibuarar, og ver like duva som lagar seg reir burtum gil- gapet!
Atstājiet pilsētas un dzīvojiet akmens kalnos, Moaba iedzīvotāji, un topiet kā baloži, kas taisa ligzdu pie stāva bezdibeņa.
29 Me hev høyrt um Moabs ovmod - storleg ovmoda han seg - um hans storlæte og ovmod og byrgskap og hjartans ovlæte.
Mēs Moaba lepnību esam dzirdējuši, ka tas ir ļoti lepns, viņa augstību un viņa lepnību un viņa greznību un viņa sirds lielību.
30 Eg kjenner, segjer Herren, hans ageløysa, det fåfengelege kytet hans, fåfengd hev han fare med.
Es pazīstu viņa trakumu, bet tas neizdosies, saka Tas Kungs, un viņa lielīšanās to nepadarīs.
31 Difor lyt eg barma meg yver Moab, yver heile Moab lyt eg ropa, yver mennerne i Kir-Heres lyt ein sukka.
Tādēļ Es kaukšu par Moabu un brēkšu par visu Moabu, un kliegšu par Ķirarezetes ļaudīm.
32 Meir enn Jazer græt, lyt eg gråta yver deg, du vintre frå Sibma: kvisterne dine gjekk yver havet, dei nådde alt til Jazerhavet; midt i fruktonni di og vinonni di hev ein tynar søkt på deg.
Kā par Jaēzeru, tā Es par tevi raudāšu, tu vīna koks Sibmā! Tavas vīna stīgas cēlušās pār jūru un sniegušās līdz Jaēzeras jūrai; tas postītājs uzkritis dārza un vīna kalna augļiem.
33 Gleda og fagnad er kvorve or aldehagen og or Moablandet, og vinen let eg trjota i vinpersorne. Dei trøder vinpersa med fagnadrop; fagnadropi som ikkje er slike fagnadrop.
Prieks un līksmība ir nost no tā auglīgā tīruma, no Moaba zemes; Es atraušu vīnu no vīna spaidiem, tur nemīdīs vīna ogas ar gavilēm; tās gaviles nav gaviles.
34 Frå det jamrande Hesbon alt til El’ale, alt til Jahas let dei røysti si ljoma, frå Soar til Horonajim, til Eglat-Selisa; for jamvel Nimrim-vatni vert til øydemarker.
No Hešbonas brēc līdz Elealei, līdz Jācai tie paceļ savu balsi, no Coāras līdz Horonaīmai, līdz EglatŠilišijai, jo ir Nimrimas ūdeņi taps postā.
35 Og eg vil rydja ut or Moab, segjer Herren, kvar og ein som stig upp på ein haug og brenner røykjelse åt gudarne sine.
Un Es iznīcināšu Moabā, saka Tas Kungs, tos, kas uz elku kalniem upurē, un kas saviem dieviem kvēpina.
36 Difor læt hjarta mitt som ei fløyta yver Moab, yver mennerne i Kir-Heres læt hjarta mitt som ei fløyta; difor misser dei det dei hev mugga i hop.
Tādēļ Mana sirds vaid par Moabu kā stabules, un Mana sirds vaid kā stabules par Ķirarezetes ļaudīm, jo viņu manta, ko tie krājušies, iet bojā.
37 For kvart eit hovud er fleinskalla, og alt skjegg er avraka, på alle hender er det rispa i holdet, og um lenderne sekk.
Jo visas galvas būs plikas un visas bārdas nodzītas, visas rokas būs sagraizītas, un ap gurniem būs maiss
38 Uppå alle taki i Moab og på torgi høyrest berre usælerop; for eg hev krasa Moab som eit kjerald ingen hev hugnad i, segjer Herren.
Uz visiem Moaba jumtiem un uz visām viņu ielām ir vaidas vien, jo es Moabu esmu sadauzījis tā kā nepatīkamu trauku, saka Tas Kungs.
39 Å, kor forfærd han er! kor dei eiar seg! Å, kor Moab snur ryggen til skjemsla! Ja, Moab skal verta til eit åtløgje og ei skræma for alle som bur der kringum.
Kā viņš ir iztrūcināts, kā tie kauc, kā Moabs muguru griež savā kaunā! Moabs visiem saviem kaimiņiem ir par apsmieklu un par biedēkli.
40 For so segjer Herren: Sjå, det kjem ein fljugande som ein ørn og breider vengjerne sine ut yver Moab.
Jo tā saka Tas Kungs: redzi, viņš ātri skrien kā ērglis, un izplēš savus spārnus pār Moabu.
41 Byarne vert tekne, borgerne vunne, og hjarta til kjemporne i Moab vert den dagen som hjarta til kvinna i barnsnaud.
Pilsētas ir uzvarētas un stiprās pilis ir uzņemtas, un Moaba vareno sirds būs tai dienā kā sievas sirds bērnu sāpēs.
42 Og Moab skal verta øydelagd so han ikkje lenger er eit folk, for mot Herren hev han ovmoda seg.
Jo Moabs taps izdeldēts, ka vairs nav tauta, jo viņš pret To Kungu ir paaugstinājies.
43 Gruv og grav og gildra åt deg som bur i Moab, segjer Herren.
Briesmas un bedre un valgs pār tevi, Moaba iedzīvotājs! saka Tas Kungs.
44 Den som flyr undan gruvi, fell i gravi, og den som kjem seg upp or gravi, vert fanga i gildra. For eg let koma yver honom, yver Moab, eit år med heimsøkjing yver deim, segjer Herren.
Kas izbēg no briesmām, kritīs bedrē, un kas izkāpj no bedres, taps gūstīts valgā, jo Es Moabam sūtīšu viņu piemeklēšanas gadu, saka Tas Kungs.
45 I Hesbons skugge stend magtstolne rømingar; for eld fer ut or Hesbon og ein loge midt ut or Sihon, og han øydde Moabs tunnvange og kruna til stridsgny-sønerne.
Hešbonas ēnā stāv bēdzēji bez spēka, bet no Hešbonas izies uguns un liesma no Sihona un aprīs Moaba pakausi un to trokšņa darītāju galvas.
46 Usæl du Moab! Det er ute med folket åt Kamos; for sønerne dine vert tekne til fangar og døtterne dine til herfang.
Vai tev, Moab! Kamosa ļaudis ir gājuši bojā, jo tavi dēli aizvesti cietumā, arī tavas meitas ir cietumā.
47 Men eg gjera ende på Moabs utlægd når tider er lidne, segjer Herren. So langt domen yver Moab.
Bet pēclaikā Es vedīšu atpakaļ Moaba cietumniekus, saka Tas Kungs. Tik daudz par Moaba sodību.
