Amos 2
1 So segjer Herren: For trifald misgjerd av Moab, for firfald eg ikkje meg attrar. For di dei brende beini åt Edom-kongen til kalk,
Tā saka Tas Kungs: triju vai četru Moaba pārkāpumu dēļ - to Es nenovērsīšu, - tādēļ ka viņš sadedzinājis Edoma ķēniņa kaulus par kaļķiem,
2 so sender eg eld imot Moab, han skal øyda Kerijots borgar. Og i ståket Moab skal døy, med hergny og luraljod skrell.
Tādēļ Es sūtīšu uguni Moabā, tas aprīs Ķiriota skaistos namus, un Moabs nomirs troksnī, kliegšanā un bazūņu skaņā.
3 Domaren deira eg tynar, alle hovdingarn’ likeins eg drep, segjer Herren.
Un Es izdeldēšu soģi no viņa vidus un nokaušu visus viņa lielkungus līdz ar viņu, saka Tas Kungs.
4 So segjer Herren: For trifald misgjerd av Juda, for firfald eg ikkje meg attrar. Då dei vanvyrde Herrens lov og heldt ikkje bodordi hans, men let seg av lygn-gudar dåra, som federne fyrr hadde fylgt,
Tā saka Tas Kungs: triju vai četru Jūda pārkāpumu dēļ, - to Es nenovērsīšu, - tādēļ ka tie Tā Kunga bauslību atmetuši un Viņa likumus nav sargājuši, un viņu meli(elki) tos pievīluši, kuriem viņu tēvi dzinušies pakaļ,
5 so sender eg eld imot Juda, han skal øyda Jerusalems borger.
Tādēļ Es sūtīšu uguni Jūdā, tas aprīs Jeruzālemes skaistos namus.
6 So segjer Herren: For trifald misgjerd av Israel og for firfald eg ikkje meg attrar. For sylv dei sel ein skuldlaus og ein arming for eit par skor,
Tā saka Tas Kungs: triju vai četru Israēla pārkāpumu dēļ - to Es nenovērsīšu, - tāpēc ka tie taisno pārdod par naudu un nabagu par pāri kurpju.
7 dei som helst ser mold på ein stakkars hovud, og rengjer småfolks rett. Til same gjenta gjeng far og son til vanhelging for mitt heilage namn.
Tie ilgojās, ka zemes pīšļi nabagiem nāk uz galvu, un bēdīgā ceļu tie kavē. Vīrs ar savu tēvu iet pie tās pašas meitas un sagāna Manu svēto vārdu.
8 Og på pantsette klæde ved kvart eit altar dei ligg, og skadebots-vin dei drikk i huset til sin Gud.
Tie apmetās pie ikkatra altāra uz ķīlātām drēbēm, un dzer vīnu no notiesātiem, savu dievu namā.
9 Det var då eg som dreiv amoritarne frå deim, som høge som cedertre var, og sterke som eiker, men eg tynte alda i topp og roti i jord.
Es tomēr esmu izdeldējis to Amorieti viņu priekšā, kam augstums bija kā ciedru augstums, un kas bija stiprs kā ozoli; bet Es esmu nomaitājis viņa augļus augšā un viņa saknes apakšā.
10 Det var eg som dykk førde frå Egyptarland og dykk leidde i villmarki fram gjenom fyrti år til å vinna Amorit-landet.
Un Es tomēr jūs esmu izvedis no Ēģiptes un četrdesmit gadus jūs vadījis tuksnesī, ka jums bija iemantot Amoriešu zemi.
11 Eg vekte profetar av dykkar søner, naziræarar bland dykkar ungdomar. Er det’kje so, de Israels-born? Segjer Herren.
Un citus no jūsu dēliem Es esmu cēlis par praviešiem un no jūsu jaunekļiem citus par nazīriem; vai tas tā nav, Israēla bērni? saka Tas Kungs.
12 Men de gav naziræaran’ vin, og baud profetarn’ og sagde: «Profetera ikkje!»
Bet jūs nazīriem dodiet vīnu dzert, un pavēliet praviešiem un sakāt: jums nebūs sludināt.
13 Sjå no skal eg lata det dynja under dykk som under ei full-lest kornvogn.
Redzi, Es jums likšu čīkstēt kā rati čīkst, kas pilni kūļu,
14 Og den rappe kjem ingen stad av, og den sterke fær’kje bruka si magt, og kjempa skal’kje berga sitt liv.
Tā ka čaklais neizbēgs, nedz stiprais ar savu spēku ko iespēs, nedz varenais savu dvēseli varēs izglābt.
15 Mannen med bogen er magtlaus, og lett på fot kann’kje berga seg, og mannen på hest skal’kje berga sitt liv.
Un stopu vilcējs nepastāvēs, un kas vieglām kājām, neizglābsies, un ne jājējs neizglābs savu dvēseli.
16 Hugdjervaste kjempa ho lyt naken røma på dagen den, segjer Herren.
Un sirdsvarenais starp tiem stipriem aizbēgs kails tai dienā, saka Tas Kungs.
