< Salmenes 60 >
1 Til sangmesteren; efter Sjusjan edut; en gyllen sang av David til å læres, da han stred mot syrerne fra Mesopotamia og mot syrerne fra Soba, og Joab kom tilbake og slo edomittene i Saltdalen, tolv tusen. Gud! du har forkastet oss, du har sønderslått oss, du var vred; vederkveg oss nu igjen!
Dāvida sirds dziesma. Dziedātāju vadonim, iemācīt pēc: „lilija ir liecība“; Kad viņš kāvās ar Sīriešiem no Mezopotamijas un ar Sīriešiem no Cobas, un Joabs nāca atpakaļ un sakāva no Edomiešiem divpadsmit tūkstošus sāls ielejā. Dievs, Tu mūs esi atmetis, izkaisījis, Tu esi bijis dusmīgs, griezies atkal pie mums.
2 Du har rystet jorden, du har fått den til å revne; læg dens skade, for den vakler!
Tu zemi esi kustinājis un šķēlis, dziedini viņas plīsumus, jo viņa šaubās.
3 Du har latt ditt folk se hårde ting, du har gitt oss vin å drikke så vi tumlet.
Tu Saviem ļaudīm grūtumu esi licis redzēt, ar reibuma vīnu Tu mūs esi dzirdinājis.
4 Men du har gitt dem som frykter dig, et hærmerke til opreisning, for sannhets skyld. (Sela)
Tiem, kas Tevi bīstas, Tu esi devis karogu, celties patiesības labad. (Sela)
5 Forat de du elsker, må bli frelst, så hjelp nu med din høire hånd og bønnhør oss!
Lai Tavi mīļie taptu atsvabināti, tad palīdzi nu ar Savu labo roku un paklausi mūs!
6 Gud har talt i sin hellighet. Jeg vil fryde mig; jeg vil utskifte Sikem og opmåle Sukkots dal.
Dievs runā Savā svētā vietā, par to es priecājos; es dalīšu Šehemi un mērošu Sukota ieleju.
7 Mig hører Gilead til, og mig hører Manasse til, og Efra'im er vern for mitt hode, Juda er min herskerstav.
Gileāds Man pieder, un Manasus Man pieder, un Efraīms ir Manas galvas stiprums, Jūda ir Mans valdības zizlis.
8 Moab er mitt vaskefat, på Edom kaster jeg min sko; bryt ut i jubel over mig, Filisterland!
Moabs ir Mans mazgājamais trauks; Savu kāju Es stiepju pār Edomu; tu, Fīlistu zeme, kliedzi par Mani!
9 Hvem vil føre mig til den faste by? Hvem leder mig inn til Edom?
Kas mani vadīs tai stiprā pilsētā? Kas mani pavadīs līdz Edomam?
10 Mon ikke du, Gud, som forkastet oss og ikke drog ut med våre hærer, Gud?
Vai ne tu, Dievs, kas mūs biji atmetis un neizgāji, ak Dievs, ar mūsu karaspēku?
11 Gi oss hjelp mot fienden, for menneskehjelp er tomhet!
Dod mums palīgu bēdu laikā, jo cilvēku pestīšana nav nekas.
12 Ved Gud skal vi gjøre storverk, og han skal nedtrede våre fiender.
Ar Dievu darīsim stiprus darbus. Viņš samīdīs mūsu pretiniekus.