< Salmenes 132 >

1 En sang ved festreisene. Herre, gi David lønn for hans møie,
Svētku dziesma. Kungs, piemini Dāvidu un visas viņa rūpes.
2 han som tilsvor Herren, gav Jakobs Veldige det løfte:
Tas Tam Kungam zvērējis un solījies Jēkaba varenajam:
3 Jeg vil ikke gå inn i mitt huses telt, jeg vil ikke stige op på min sengs leie,
Es neiešu sava nama dzīvoklī, es nekāpšu savas gultas cisās;
4 jeg vil ikke unne mine øine søvn, mine øielokk slummer,
Es nedošu savām acīm miegu redzēt nedz snaust saviem acu vākiem;
5 før jeg finner et sted for Herren, en bolig for Jakobs Veldige!
Līdz kamēr būšu atradis vietu Tam Kungam un mitekli Jēkaba varenajam.
6 Se, vi hørte om den i Efrata, vi fant den i skogsbygden.
Redzi, mēs par to esam dzirdējuši Efratā, mēs to esam atraduši Jaāra laukos.
7 Vi vil komme til hans bolig, vi vil tilbede for hans føtters skammel.
Iesim Viņa mājas vietā un pielūgsim priekš Viņa kāju pamesla.
8 Reis dig, Herre, og kom til ditt hvilested, du og din styrkes ark!
Celies, Kungs, uz Savu dusas vietu, Tu un Tavas spēcības šķirsts;
9 La dine prester klæ sig i rettferd og dine fromme rope med fryd!
Lai Tavi priesteri apģērbjās ar taisnību, un Tavi svētie lai gavilē.
10 For Davids, din tjeners skyld vise du ikke din salvedes åsyn tilbake!
Neatmet Sava svaidītā vaigu, Sava kalpa Dāvida dēļ.
11 Herren har svoret David en sann ed, som han ikke vil gå fra: Av ditt livs frukt vil jeg sette konger på din trone;
Tas Kungs Dāvidam tiešām ir zvērējis, no tā Viņš nenovērsīsies: No tavas miesas augļiem būs, ko celšu uz tavu godības krēslu.
12 dersom dine barn holder min pakt og mine vidnesbyrd, som jeg vil lære dem, da skal også deres barn for all tid sitte på dine trone.
Ja tavi bērni turēs Manu derību un Manu liecību, ko Es tiem mācīšu, tad arī viņu bērni sēdēs uz tava godības krēsla mūžīgi.
13 For Herren har utkåret Sion, han har attrådd det til sin bolig:
Jo Tas Kungs Ciānu ir izredzējis, tur Viņam gribās dzīvot.
14 Dette er mitt hvilested til evig tid; her vil jeg bo, fordi jeg har attrådd det.
Šī ir Mana dusas vieta mūžīgi, šeit Es dzīvošu, jo tās Man gribās.
15 Dets mat vil jeg velsigne, dets fattige vil jeg mette med brød,
Svētīdams Es svētīšu viņas barību un paēdināšu viņas nabagus ar maizi,
16 og dets prester vil jeg klæ med fryd.
Un apģērbšu viņas priesterus ar pestīšanu, un viņas svētie gavilēt gavilēs.
17 Der vil jeg la et horn vokse op for David, gjøre i stand en lampe for min salvede.
Tur Es Dāvidam uzcelšu ragu, došu spīdekli Savam svaidītam.
18 Hans fiender vil jeg klæ i skam, men på ham skal hans krone stråle.
Viņa ienaidniekus Es apģērbšu ar kaunu, bet viņam ziedēs viņa kronis.

< Salmenes 132 >