Hebreerne 3
1 Derfor, hellige brødre, I som har fått del i et himmelsk kall, gi akt på den apostel og yppersteprest som vi bekjenner, Jesus,
Tādēļ, svētie brāļi, kam ir daļa pie tās debešķīgas aicināšanas, ņemiet vērā to apustuli un augsto priesteri, ko mēs apliecinājam, Kristu Jēzu,
2 han som var tro mot den som gjorde ham dertil, likesom og Moses var i hele hans hus.
Kas ir uzticīgs Tam, kas Viņu iecēlis, tā kā arī Mozus visā Viņa namā.
3 For denne er aktet så meget større ære verd enn Moses, som den som har gjort huset, har større ære enn huset selv.
Jo Šis ir lielāka goda cienīgs nekā Mozus, tā kā tam, kas namu uztaisījis, ir lielāks gods nekā tam namam.
4 Hvert hus blir jo gjort av nogen; men den som har gjort alt, er Gud;
Jo ikkatrs nams no kāda top uztaisīts, bet kas šo visu ir uztaisījis, tas ir Dievs.
5 og Moses var vel tro i hele hans hus som tjener til å vidne om det som skulde tales,
Un Mozus gan ir bijis uzticīgs visā Viņa namā kā kalps, par liecību tam vārdam, kas bija runājams;
6 men Kristus som Sønn over hans hus, og hans hus er vi, såfremt vi holder vår frimodighet og det håp som vi roser oss av, fast inntil enden.
Bet Kristus kā Dēls pār Viņa namu; tā nams mēs esam, ja tikai to drošību un to cerību, ar ko lielāmies, līdz galam paturam stipru.
7 Derfor, som den Hellige Ånd sier: Idag, om I hører hans røst,
Tādēļ, tā kā Svētais Gars saka: šodien, kad jūs Viņa balsi dzirdēsiet,
8 da forherd ikke eders hjerter som ved forbitrelsen, på fristelsesdagen i ørkenen,
Neapcietinājiet savas sirdis, tā kā pie tās sariebšanas tai kārdināšanas dienā tuksnesī,
9 hvor eders fedre fristet mig ved å sette mig på prøve, enda de så mine gjerninger i firti år;
Kur jūsu tēvi Mani kārdinājuši, Mani pārbaudījuši un redzējuši Manus darbus četrdesmit gadus.
10 derfor harmedes jeg på denne slekt og sa: De farer alltid vill i hjertet; men de kjente ikke mine veier,
Tāpēc Es apskaitos par šo tautu un sacīju: vienmēr tie alojās savā sirdī, bet Manus ceļus tie nezināja.
11 så jeg svor i min vrede: Sannelig, de skal ikke komme inn til min hvile!
Tad Es arī esmu zvērējis Savā dusmībā: tiem nebūs ieiet Manā dusēšanā.
12 Se til, brødre, at det ikke i nogen av eder er et ondt, vantro hjerte, så han faller fra den levende Gud;
Pielūkojat, brāļi, ka jel nevienam no jums nav ļauna neticīga sirds, ka jūs atkāpjaties no tā dzīvā Dieva.
13 men forman hverandre hver dag, så lenge det heter idag, forat ikke nogen av eder skal forherdes ved syndens svik;
Bet pamācāties paši ikdienas kamēr vēl top sacīts: šodien; ka neviens no jums netop apcietināts caur grēka pievilšanu.
14 for vi har fått del med Kristus, såfremt vi holder vår første fulle visshet fast inntil enden.
Jo mēs daļu esam dabūjuši pie Kristus, ja tikai to iesākto būšanu līdz galam paturam stipru.
15 Når det sies: Idag, om I hører hans røst, da forherd ikke eders hjerter som ved forbitrelsen,
Kad top sacīts: šodien, kad jūs Viņa balsi dzirdēsiet, neapcietinājiet savas sirdis, kā tai sariebšanas laikā!
16 hvem var det da vel som hørte den og dog forbitret ham? var det ikke alle de som gikk ut av Egypten ved Moses?
Kas tad, to dzirdējuši, Viņu ir nicinājuši? Vai ne visi, kas caur Mozu ir izgājuši no Ēģiptes?
17 Og hvem var det han harmedes på i firti år? var det ikke på dem som hadde syndet, så deres kropper falt i ørkenen?
Par kuriem Viņš tad ir apskaities četrdesmit gadus? Vai ne par tiem, kas ir apgrēkojušies, kuru miesas pakrita tuksnesī?
18 Og om hvem var det han svor at de ikke skulde komme inn til hans hvile, uten om dem som ikke hadde villet tro?
Kuriem tad Viņš ir zvērējis, ka tiem nebūs ieiet Viņa dusēšanā, ja ne tiem, kas bijuši nepaklausīgi?
19 Så ser vi da at det var for vantros skyld de ikke kunde komme inn.
Un mēs redzam, ka tie nav varējuši ieiet neticības dēļ.
