Whakatauki 26

1 He pera i te hukarere i te raumati, i te ua hoki i te kotinga witi, te kore e tau o te honore mo te wairangi.

Kā sniegs vasarai un lietus pļaujamam laikam, tā ģeķim nepieder gods.

2 He pera i te manu e rererere noa ana, i te waroa i ona rerenga te kanga pokanoa; e kore e whakatau.

Kā putns nolidinājās, kā bezdelīga aizskrien, tā nenopelnīti lāsti neaizņem.

3 He whiu mo te hoiho, he paraire mo te kaihe, a he rakau mo te tuara o nga wairangi.

Zirgam pātaga, ēzelim iemaukti un ģeķa mugurai rīkste.

4 Kei rite ki tona whakaarokore tau whakautu ki te wairangi, kei rite hoki a koe na ki a ia.

Neatbildi ģeķim pēc viņa ģeķības, ka tu viņam līdzi netopi.

5 Kia rite ki tona whakaarokore tau whakautu ki te wairangi, kei mea ia he whakaaro nui ia.

Atbildi ģeķim pēc viņa ģeķības, ka viņš pats neturās par gudru.

6 Ko te tangata e tuku korero ana ma te ringa o te wairangi, e tapahi ana i ona waewae ano, e inumia ana hoki te he.

Darbu uzticēt nelgam rokā, ir nocirst kājas un izbaudīt briesmas.

7 E tautau noa ana nga waewae o te kopa: he pera hoki te whakatauki i te mangai o te wairangi.

Kā klibam karājās kājas, tā ģeķa mutē gudrības vārdi.

8 Ko te takai mea whakapaipai i roto i te puranga kohatu, ko tona rite kei te tangata e whakakororia ano i te wairangi.

Kas ģeķim dod godu, ir kā kas akmeni piesien pie lingas.

9 E rite ana ki te tataramoa e wero nei i te ringa o te haurangi, koia ano te whakatauki i te mangai o nga wairangi.

Kā ērkšķi, kas tikuši piedzēruša rokā, tāds ir sakāms vārds ģeķu mutē.

10 Ka rite ki te kaikopere i tu ai te katoa, te tangata e utu ana i te wairangi me te tangata hoki e utu ana i nga tira haere.

Manīgs visu izdara; bet kas nelgu der, sader tekuli.

11 Ka rite ki te kuri e hoki nei ki tona ruaki, te wairangi e tuarua ana i tona poauau.

Kā suns atiet pie saviem vēmekļiem, tā pat ģeķis atgriežas atpakaļ pie savas ģeķības.

12 Ka kite koe i te tangata e mea ana ki a ia he whakaaro nui? Ki ta te whakaaro tera e rahi ake ta te wairangi i tana.

Kad tu redzi vīru, kas savās acīs gudrs, tad no muļķa vairāk cerības, nekā no tāda.

13 E ki ana te mangere, He raiona kei te ara; he raiona kei nga waharoa.

Sliņķis saka: „Jauns lauva uz ceļa, lauva uz ielām!“

14 He pera i te tatau e tahurihuri ra i runga i ona inihi, koia ano te mangere i runga i tona moenga.

Durvis grozās eņģēs, un sliņķis savā gultā.

15 E kuhua ana e te mangere tona ringa ki te rihi; he mahi ngenge rawa ki a ia te whakahoki mai ki tona mangai.

Sliņķis slēpj savu roku azotē, un tam grūti to atkal pie mutes likt.

16 He nui ke ake te whakaaro nui o te mangere, ki tana nei whakaaro, i to nga tangata tokowhitu e whakaatu ana i te tikanga.

Sliņķis savā prātā gudrāks nekā septiņi, kas runā prātīgi.

17 Ko te tangata e haere atu ana, e pokanoa ana ki te whawhai ehara nei i a ia, ko tona rite kei te tangata e hopu ana i te kuri ki ona taringa.

Kas garām ejot iejaucās citu ķildā, ir kā kas suni ņem aiz ausīm.

18 Rite tonu ki te haurangi e makamaka ana i nga mea mura, i nga pere, i te mate,

Tā kā, kad (ārprātīgs) par smieklu šautu ar šķēpiem un nāvīgām bultām,

19 Te tangata e tinihanga ana ki tona hoa, e mea ana, He teka ianei he takaro taku?

Tā pat ir, kas savu tuvāko pievīlis saka: Vai to par smieklu vien nedarīju?

20 Ki te kahore he wahie, ka mate te ahi: ki te kore hoki he tangata kawekawe korero, ka mutu te ngangare.

Kad malkas nav, tad uguns izdziest, un kad lišķa nav, tad ķilda rimst.

21 He waro ki nga ngarahu wera, he wahie ki te ahi; he pera te tangata totohe ki te tahu i te ngangare.

Kā ogles liesmu un malka uguni, tā rējējs cilvēks saceļ ķildu.

22 He rite nga kupu a te kaikawekawe korero ki te maramara reka, tae tonu iho ki nga wahi o roto rawa o te kopu.

Lišķa vārdi ir kā saldi kumosi un iet visai pie sirds.

23 He ngutu puka me te ngakau kino, ko te rite kei te oko oneone i whakakikoruatia ki te para hiriwa.

Dedzīgi vārdi, bet neganta sirds ir poda gabals pārvilkts ar netīru sudrabu.

24 Ko te tangata mauahara e whakaware ana ki ona ngutu, otiia e rongoatia ana e ia te tinihanga ki roto ki a ia:

Kas tevi ienīst, ir ar muti draugs, bet savā sirdī viņš domā uz viltu.

25 Ki te pai tona reo, kaua e whakapono ki a ia; e whitu hoki nga mea whakarihariha kei roto i tona ngakau.

Kad tas mīlīgi runā, tad netici viņam, jo septiņas negantības viņa sirdī.

26 Ahakoa hipoki tona mauahara i a ia ki te tinihanga, ka whakakitea nuitia tona kino ki te aroaro o te whakaminenga.

Lai gan ienaidu aizsedz ar viltu, tomēr viņa niknums ļaužu priekšā nāks gaismā.

27 Ko te tangata e keri ana i te rua, ka taka ano ki roto: a ko te tangata e huri ana i te kohatu, ka hoki mai ano ki runga ki a ia.

Kas bedri rok, tas tanī iekritīs, un kas akmeni veļ uz to tas atvelsies.

28 E kino ana te arero teka ki ana i kuru ai; a, ko ta te mangai whakapati, he mahi kia ngaro.

Viltus mēle ienīst to, kam pati dzēlusi, un mīksta mute padara nelaimi.