Ohabolana 23
1 Ie miambesatse hitrao-pikama ami’ty mpifehe, biribirio ty añatrefa’o eo,
Kad tu sēdies, maizi ēst ar valdnieku, tad ņem labi vērā, kas tavā priekšā.
2 vaho tohoro meso ty tretra’o naho mpanao avetse irehe.
Tu nazi lieci pie savas rīkles, ja esi negausis cilvēks.
3 Ko lelalelae’o o raha mafiri’eo, fa mahakama mahatsikapy.
Neiegribies viņa gardumu; jo tā ir viltus maize.
4 Ko mamokotse vatañe ho mpañaleale, ijihero am-pisafiri’o.
Nedzenies bagāts tapt, atmet tādu savu padomu.
5 Ampihelañe’o fihaino hao ty tsy eo? fa toe mitsene elatse manahake ty vantio ty vara mitiliñe mb’an-dindiñe eñe.
Vai tu savām acīm ļausi laisties, kur nav nekā? Jo tas tiešām ņemsies spārnus, kā ērglis, kas pret debesi skrien.
6 Ko kamae’o ty hàne’ o matitio, ko irie’o o aze mafirio;
Neēd tā maizi, kam skaudīga acs, un nekāro viņa gardumus;
7 Fa hambañe ami’ty fañereñere’e añ’ova’e ao ty ie: hoe re ama’o; Mikamà naho minoma! fe tsy ama’o ty tro’e.
Jo kādas viņa sirds domas, tāds viņš ir. „Ēd un dzer!“tā viņš tev saka, bet viņa sirds nav ar tevi.
8 Hilañe’o i pilipito’e nitsopehe’oy, vaho hianto i fañandriaña’oy.
Tavi kumosi, ko tu ieēdis, tev būs jāaizvemj, un tavi mīlīgie vārdi būs bijuši veltīgi.
9 Ko misaontsy am-pitsanoña’ ty seretse, fa ho sirikae’e ty hihi’ o enta’oo.
Nerunā priekš ģeķa ausīm; jo viņš tik nievās tavus prātīgos vārdus.
10 Ko avi’o ty nifaritsohañe haehae, vaho ko miaribañe ty tanem-bode-rae,
Neatcel vecās robežas un nenāc uz bāreņu tīrumiem;
11 amy te maozatse ty mpijeba’ iareo; hitohaña’e ty ama’o.
Jo viņu atriebējs ir varens; tas iztiesās viņu tiesu pret tevi.
12 Ampiantofo filie-batañe ty arofo’o, vaho volan-kilàla o ravembia’oo.
Loki savu sirdi pie pamācīšanas un savas ausis pie prātīgas valodas.
13 Ko ahànkañe ami’ty ana’o ty lilo; fa tsy mahavetrake ty lafan-kobaiñe.
Neatrauj bērnam pārmācību; ja tu viņu ar rīkstēm šaustīsi, tad tādēļ jau nemirs.
Tu viņu šaustīsi ar rīkstēm un izglābsi viņa dvēseli no elles. (Sheol h7585)
15 O anako, naho mahihitse ty tro’o, ho ehake ty troko,
Mans dēls, ja tava sirds gudra, tad mana sirds priecāsies, tiešām tā priecāsies;
16 vaho hirebeke ty añ’ovako ao naho mahafivolañe ty hiti’e o soñi’oo.
Un manas īkstis no prieka lēks, ja tavas lūpas runās skaidrību.
17 Ko apo’o ho tsikirihen-tro’o ty mpandilatse, fe imaneo lomoñandro ty fañeveñañe am’ Iehovà.
Lai tava sirds nedeg uz grēciniekiem; bet turies vienmēr Tā Kunga bijāšanā.
18 Toe ey ty ho avy, vaho tsy haitoañe ty fisalalà’o.
Jo tiešām nāks pastara diena, un tava gaidīšana nebūs veltīga.
19 O anako, mitsanoña naho mahihira, vaho avantaño mb’amy lalañey ty tro’o.
Klausies tu, mans bērns, un esi gudrs un turi savu sirdi taisnā ceļā.
20 Ko mitraok’ amo mpitolom-pitrini-divaio, ndra amo mpamotseke henao;
Neesi ar vīna dzērājiem, kas rijot savu pašu miesu rij;
21 fa songa hivarin-ko rarake ty mahake naho i jike; vaho hisikin-tsirodea ty poie.
Jo dzērājs un rijējs panīks, un paģiras vilks skrandas mugurā.
22 Tsendreño ty rae nisamak’ azo, vaho ko injè’o ty rene’o t’ie bey.
Klausi savam tēvam, kas tevi dzemdinājis, un nenicini savu māti, kad tā būs veca.
23 Vilio ty hatò le ko aletake; ikalò hihitse naho anatse vaho hilala.
Pērc patiesību, un nepārdod gudrību, pamācīšanu un atzīšanu.
24 Handia taroba ty rae’ i mahitiy; vaho hifalea’e i ana-dahy karafito nampiareñe’ey.
Ar lielu prieku priecāsies taisnā tēvs, un kas gudru dzemdina, tas līksmosies par viņu.
25 Ampiehafo ty rae’o naho i rene’o; hampinembanembañ’ i nisamak’ azoy.
Lai tavs tēvs un tava māte priecājās, un lai līksmojās, kas tevi dzemdējusi.
26 O anake, atoloro ahiko ty tro’o, le ampifaleo amo satakoo o maso’oo.
Dod man savu sirdi, mans dēls, un lai mans ceļš tavām acīm labi patīk.
27 Kadaha laleke ty tsimirirañe, vaho vovoñe maifitse ty karapilo.
Jo mauka ir dziļa bedre, un sveša sieva šaura aka.
28 Mivoñoñe ao re hoe malaso, vaho ampitomboe’e am’ondatio ty hatsivokarañe.
Tiešām tā glūn kā laupītājs, un vairo atkāpējus pasaulē.
29 Ia ty mioremèñe, ia ty mihontoke? Ia ty ampoheke? Ia ty mitoreo? Ia ty vinonotroboke tsy amam-poto’e; Ia ty ama-maso mandofiry?
Kam gaudas? Kam vaidi? Kam bāršanās? Kam žēlabas? Kam skrambas par velti? Kam neskaidras acis?
30 O mihenekeneke an-divaio, o mitolom-pitsopeke divay linaroo.
Tiem, kas pie vīna kavējās, tiem, kas nāk salda dzēriena meklēt.
31 Ko hentea’o ty hamena’ ty divay, ty fimilomilo’e am-pitovy ao, ty falamam-pioriha’e.
Neskaties pēc vīna, ka viņš tāds sarkans, ka biķerī tas zvīļo, ka tik vēlīgi nostaigā lejā.
32 Ie am-para’e mitifatse hoe lapetake vaho mihehetse hoe fandrefeala.
Pēc viņš dzeļ kā čūska un dur kā odze.
33 Hahaoniñe sahàtse o maso’oo, vaho hivolan-kamengohañe ty ron-doha’o.
Tavas acis skatās pēc svešām sievām, un tava sirds runā netiklību,
34 Le hanahake ty mitsalalampatse aivo’ i riakey irehe, naho ty mandre ambone’ ty bodan-dain-dakañe eo.
Un tu esi, kā kas jūras vidū guļ, un kā kas masta virsgalā guļ.
35 Namofok’ ahy iereo, fe tsy manaintaiñe; linafa’e fe tsy nireiko! Ombia te ho tsekake hipaiako indraike?
„Mani sit, bet man nesāp; mani grūsta, bet es nejūtu. Kad jel uzmodīšos? Tad sākšu atkal no gala!“
