Joba 30
1 Fe itsikihan-jaiko henaneo, ie tsy ho nimeiko hindrezan-droae’ iareo o amboan’ añondrikoo.
Bet nu par mani smejas, kas jaunāki nekā es, kuru tēvus es nebūtu cienījis likt pie saviem lopu suņiem.
2 Eka! hataoko ino’ ty herin-taña’ iareo? Ie fa modo ty hagañ’oza’ iareo?
Viņu roku spēku kur es to liktu? viņu zaļums un krietnums bija pagalam.
3 Miheahea naho poie’e vaho saliko iereo, draote’ iereo ty tane kànkañe ie nimontoñe naho tanan-taolo te omale.
No trūkuma un bada izdēdējuši tie grauza noras, tumšās tuksneša un posta vietās.
4 Tsindrohe’ iereo ty aña-mafaitse miharo vahon-tsoy, fihina’iareo ty vahan-jañapoly.
Tie nātres izplūca pa krūmiem un paegļu saknes tiem bija par barību.
5 Sinoik’ an-drolongo’e iareo, nikoraheñe hoe t’ie malaso.
No ļaužu vidus tie tapa izdzīti un tiem uzkliedza kā zagļiem.
6 Aa le mimoneñe am-bavatane mampangebahebak’ ao iereo, an-dakatom-bato naho an-kadahan-tane ao.
Bailīgās gravās tiem bija jādzīvo, ir zemes un akmeņu caurumos.
7 Mikoaike boak’an-drongoñe ao, mihimpok’ añ’antak’ ao.
Krūmos tie brēca, un dadžos tie gūlās,
8 Anan-dagola, anake po-tahinañe, nasiotsiotse amy taney.
Nesaprašu un negoda ļaužu bērni, kas no zemes bija izdzīti!
9 Bekobekoe’ iareo iraho henaneo toe fandrabioña’ iareo.
Bet nu es tiem esmu tapis par dziesmiņu un esmu tiem par pasaku.
10 Heje’ iereo vintañe, ihankaña’ iareo, tsy apo’ iareo ty mandrora an-tareheko.
Tie mani tura par negantību, atstājās tālu no manis un nekaunas man vaigā spļaudīt.
11 Amy te navotso’e ty tàlem-pale’e le nitrofahe’e iraho, vaho ahifi’ iereo laboridy te miatrek’ ahy.
Jo Dievs manu dvēseli ir darījis gurdenu un mani apbēdinājis; tad tie vairs nevaldās manā priekšā.
12 Mitroatse an-kavanako eo o tora’eo; fehefehè’ iereo o tombokoo vaho atroa’ iareo amako ty satam- pandrotsaha’ iareo.
Pa labo roku ceļas puikas un stumda manas kājas un taisa savu ceļu, mani samaitāt.
13 Trobotroboe’ iereo o lalakoo, indrà’ iareo amako o feh’ ohatseo, ndra t’ie tsy amam-pañolotse.
Tie salauž manu laipu, tie palīdz mani gāzt, paši būdami bez palīga.
14 Mizilike hoe mb’an-jeba’e mitañataña ao iareo; Iboroboñafa’ iareo i rinotsakey le mikidiadia’ mb’etoy.
Tie nāk kā caur platu plīsumu; ar lielu troksni tie plūst šurpu.
15 Natolik’ amako o fampirevendreveñañeo; heañe’ iereo hoe tioke ty asiko; fa nihelañe añe hoe rahoñe ty fandrombahako.
Briesmas man uzbrukušas, kā ar vētru aizdzīta mana godība, un kā mākonis nozudusi mana laime.
16 Ie henaneo, fa nadoañe amako ato ty fiaiko; fa mifelek’ ahy o andro nanotriañe ahikoo.
Tādēļ nu mana dvēsele nerimst iekš manis, un bēdu laiks mani aizgrābis.
17 Tsipohe’e haleñe o taolakoo, vaho tsy mitofa ty fikotekotehañe ahy.
Naktī mani kauli top izurbti iekš manis, un kas mani grauž, nerimst.
18 Mampiroñaroña o sikikoo i fañindra’e mafey vaho vihine’e iraho manahake i kolen’ akanjokoy.
Caur varenu spēku mans apģērbs pārvērties; tas mani žņaudz, kā apkakle.
19 Fa navokovoko’e am-potak’ ao iraho, le ninjare hoe lavenoke naho deboke.
Viņš mani iemetis dubļos, un es esmu tapis kā pīšļi un pelni.
20 Mikaik’ imba ama’o raho fe tsy toiñe’o; miongake fe angarefa’o.
Es Tevi piesaucu, bet Tu man neatbildi, es gaidu, bet Tu tik skaties.
21 Toe mpampisoañe ahy irehe: an-kaozaram-pità’o ty isareraha’o.
Tu pret mani esi palicis briesmīgs, ar Savu vareno roku Tu man turies pretī.
22 Ampionjone’o mb’amy tiokey mb’eo, naho ampiningira’o, fe atrana’o amy tio-beiy.
Tu mani pacēli, kā vējš mani aiznes, un man izkūst visa laime.
23 Apotako t’ie hasese’o mb’an-kavetrahañe mb’eo, mb’añ’anjombam-pifañaoña’ ze kila veloñe.
Jo es zinu, ka Tu mani nodosi nāvē, kur visi dzīvie kopā aiziet mājot.
24 Aa tsy hañity ty fità’e hao ty am-botrim-piantoañe eo? tsy hikoik’ imba hao t’ie mizò hekoheko?
Tomēr, vai krītot neizstiepj roku, jeb vai bojā ejot nebrēc.
25 Tsy nitañiako hao ty nian-kòheke? Tsy nampihontoke ty troko hao o rarakeo?
Vai es neraudāju par grūtdienīti vai mana dvēsele nenoskuma par apbēdināto?
26 Izaho nitama hasoa, pok’eo ty raty; ie nandiñe hazavàñe nihohohe’ ty ieñe.
Bet kad es nu gaidīju labumu, tad nāca ļaunums; kad es cerēju uz gaišumu, tad nāca tumsība.
27 Mikokèntrekokèntreñe ty añovako ao le tsy mitofa; atreatrén-tsan-kasotriañe.
Manas iekšas verd un nemitās, bēdu dienas man uzgājušas.
28 Mijarabajaraba añ’ ieñe ao tsy amam-panjirik’ andro, miongak’ am-pivory naho mikaik’ imba.
Es esmu melns, bet ne no saules, es paceļos un kliedzu draudzes vidū.
29 Fa rahalahim-panaloke iraho, rañe’ o voron-tsatrañeo.
Vilkiem esmu palicis par brāli un pūces bērniem par biedri.
30 Mikò-mainte amako ty holiko, mitsovovoke o taolakoo ami’ty hasilo’e.
Mana āda palikusi melna uz manis, un mani kauli ir izkaltuši no karstuma.
31 Aa le mivali-ko feon-kontoke ty marovaniko, naho feom-pandala ty soliko
Tādēļ mana kokle ir tapusi par žēlabām un mana stabule par vaimanām.
