Joba 17
1 Fa demoke ty troko, le modo o androkoo; vaho veka’e amako ty kibory.
Mans gars ir vājš, manas dienas pagalam, kaps man ir klāt.
2 Toe amako atoa o mañinje ahikoo; naho harefe’ o masokoo ty fanigiha’ iareo?
Tiešām, mēdītāji mani apstāj un uz viņu tiepšanos jāskatās manām acīm.
3 Toloro antoke henaneo, Ihe ro tsoake, ia ka ty hifampipao-pitàñe amako?
Galvo jel, pārstāvi Tu mani pie Sevis paša, kur tad cits man roku dos!
4 Fa nakite’o ty tro’ iareo tsy hahilala, aa le tsy honjone’o.
Jo viņu sirdīm Tu saprašanu esi apslēpis; tāpēc Tu viņiem virsroku nedosi.
5 Ie mifosa rañetse hahazoa’e raha, le hilesa ka o mason’ ana’eo.
Kas savus draugus izdāvā par laupījumu, tā bērnu acis izīgs.
6 Fe nanoa’e mpitolom-bola’ ondaty; firorà’ o lahilahio ty tareheko.
Bet Viņš mani darījis ļaudīm par sakāmu vārdu, ka esmu tāds, kam spļauj vaigā.
7 Nampaieñe ty fioremeñako o masokoo, hoe talinjo avao o fangefangekoo.
Tādēļ mana acs ir tumša no skumības, un visi mani locekļi ir kā ēna.
8 Ilatsa’ ondaty vantañeo, hitrobo-vatañe ty vaño hatreatre’e ty tsy aman-kake.
Taisnie par to iztrūcinājās, un nenoziedzīgais iekarst par neganto.
9 Mitan-ty lala’e ty marentane, naho mihaozatse vaho mihafatratse ty malio fitàñe.
Bet taisnais turas pastāvīgi uz sava ceļa, un kam šķīstas rokas, pieņemas stiprumā.
10 Aa inahareo iaby, mibaliha mb’etoa indraike, f’ie tsy hahatrea ondaty mahilala ama’ areo.
Tad nu jūs visi nāciet tik atkal vien, gudra es neatradīšu jūsu starpā.
11 Fa modo o androkoo, nipeñapeñake o safirikoo; naho o fisalalan-trokoo!
Manas dienas ir pagājušas, mani padomi iznīcināti, ko mana sirds bija kopusi.
12 Afote’ iereo ho andro ty haleñe [ami’ty hoe]: Mitotoke añatrefa’ i ieñey ty hazavàñe,
Nakti tie sauc par dienu, un gaismu saka tuvu esam, kur tumsa klātu.
Ko man vēl gaidīt, kaps būs mans nams; tumsā es uztaisīšu savu gultu. (Sheol h7585)
14 Aa naho tokaveko i koboñey, [ty hoe: ] Raeko irehe, naho i oletsey: Ihe ty Reneko naho rahavaveko;
Trūdus es saucu par savu tēvu, tārpus par savu māti un māsu.
15 Aia arè o fitamakoo? I fisalalàkoy, ia ty mahaisak’ aze?
Kur tad būs mana cerība, manu cerību, kas to redzēs?
