Cakarijas 7
1 Un notikās ķēniņa Dārija ceturtā gadā, tad Tā Kunga vārds notika uz Zahariju devītā, tas ir Ķislev mēneša, ceturtā dienā,
Darius lengpa Vaipoh kumli channa lhako lhinna Chislea lha kiti nili lhinnin Pakaiyin Zechariah henga thu ahin seije:
2 Tad Bētele sūtīja Sareceru un ReģemMeleķu ar saviem vīriem, To Kungu pielūgt
Hichun Bethel khomiten Saherzer le Regem-molech toh amiteu chu Pakai lunglhaina holdin asol tauve,
3 Un sacīt uz tiem priesteriem Tā Kunga Cebaot namā un uz tiem praviešiem: Vai man jāraud piektā mēnesī un jāgavē, kā es tik daudz gadus esmu darījis?
Chujong leh thaneipan Pakai Hou-in na thempu leh themgao hochu thu aga dong’e, “Keiman hitih chan khanga kahin bolngai banga chu lhanga lhinseh leh lunghem kabolla an kangol ding ham, kum hijat sunga kabol bang banga?” tin sei uvintin asol uve.
4 Tad Tā Kunga Cebaot vārds notika uz mani un sacīja:
Hiche ahin thanei pen Pakaiyin kajah in thu ahin seijin hitin ati.
5 Runā uz visiem zemes ļaudīm un uz priesteriem un saki: kad jūs gavējāt un žēlojaties piektā un septītā mēnesī šos septiņdesmit gadus, vai jūs tādu(patiesu) gavēšanu esiet Man gavējuši?
Gamsunga mite jahle thempuho jah a khun hiti hin seijin, nanghon lhanga lhin leh lha sagi teng leh lunghem anbollu khu, hiche kum som-sagi sunga hi keima dinga anngolla nahiuvem?
6 Bet kad jūs ēdat un kad jūs dzerat, vai jūs tie neesat, kas ēd un dzer?
Chuleh nanghon an naneh uva twi na donteng u-jongleh khun nangho le nangho dia na kineh uva chule nangho le nangho dia na kidon jiu hilou ham?
7 Vai šie nav tie vārdi, ko Tas Kungs izsauca caur tiem pirmiem praviešiem, kad Jeruzāleme dzīvoja mierā, un viņas pilsētas visapkārt, un dienvidu puse un ieleja bija apdzīvota?
Jerusalem khopia mi achen lai, neile gou thalhin lai akimvel dunga jong khopi tampi aumna lhanglam gamla gammon lai dung jong min achenpha laiya chu hicheng mahi Pakaiyin themgao masaho komma aphondoh sa hilou ham?” tin ati.
8 Atkal Tā Kunga vārds notika uz Zahariju sacīdams:
Pakai thupeh chu Zechariah komma ahung lhung in hitin ati.
9 Tā runā Tas Kungs Cebaot un saka: nesiet patiesīgu tiesu un parādiet ikviens savam brālim žēlastību un apžēlošanu.
Thaneipen Pakaiyin hitin aseije, min asopi kom ah ngailutna leh khotona nei tahin thudih in thu tanhen,
10 Un neapbēdiniet ne atraitni, nedz bāriņu, nedz svešinieku, nedz nabagu, un nedomājiet ļauna cits pret citu savā sirdī.
Meithai hihen nuneilou pa neilou hijong leh kholjin hihen mivaicha hijong leh bol genthei hihen chuleh na lungthim in na sopi chunga thilse gel hihen,
11 Bet tie negribēja klausīt un palika stūrgalvīgi un apcietināja savas ausis, nepaklausīdami.
Amahon nathuseiju ngaida uhenlang, nanung ngat’u henlang na thuseiju ajah lou na diuvin akollu sip jong leu,
12 Un savu sirdi tie darīja par dimantu, ka neklausītu bauslību un tos vārdus, ko Tas Kungs Cebaot sūtīja ar Savu Garu caur tiem pirmiem praviešiem.
A lungthi un nanahsah dau henlang danthu jong kihet mosah jongleu themgao masaho komma hatchungnung pen Pakaiyin ana phondoh ija tihih jong leu, hijeh achu hatchungnung Pakaija konna hung deojah jenga ahi.
13 Tādēļ tāda liela dusmība nākusi no Tā Kunga Cebaot. Tāpēc noticis, tā kā Viņš bija saucis, un tie nebija klausījuši; tāpat tie arīdzan sauca, bet Es neklausīju, saka Tas Kungs Cebaot.
Keiman amaho kakouva eingaipeh lou jeh'un amahon eihin kouteng ujongleh keiman jong kangai peh lou ding, ahi tin thaneipen Pakaiyin aseijin ahi.
14 Tā Es tos esmu izputinājis starp visiem pagāniem, ko tie nepazina, un tā zeme aiz tiem tapa postīta, tā ka neviens tur nestaigāja, un tā viņi to jauko zemi darīja par postažu.
Ama hohi ahet khah louvu chitin namtin lah a chimpei banga ka thethang gam ding ahi. Hitia chu agamsung uchu akeo hella kijam ding koi machan ahung vilkhah lou ding ahitan, agam nomtah uchu manlou asodoh sah u ahitai.
