Augstā Dziesma 1
1 Salamana augstā dziesma.
Ty Sabo talango’ i Selomò.
2 Lai viņš mani skūpsta ar savas mutes skūpstīšanu; jo tava mīlestība ir jo mīlīgāka nekā vīns.
Apoho hañorok’ahy re amo orok’ am-palie’eo! Fa soa te amo divaio ty fikokoa’o.
3 Tavai eļļai ir salda smarža; tavs vārds ir izlieta eļļa, tāpēc jaunavas tevi mīl.
Mandrifondrifoñe o mena-pañosora’oo, rano máñitse nailiñe ty tahina’o, izay ty ikokoa’ o somondrarao azo.
4 Velc mani, tad mēs tev tecēsim pakaļ; ķēniņš mani ved savos kambaros; mēs līksmosimies un priecāsimies par tevi; mēs pieminēsim tavu mīlestību vairāk nekā vīnu; patiesīgi tevi mīl.
Kozozoto iraho, antao halisa; Nandese’ i mpanjakay mb’añ’efets’ efen’anjomba’e ao. Hañonjoñ’ azo zahay naho hirebeke, honjone’ay ambone’ ty hamañin-divay. An-kahiti’e ty fikokoa’ iareo azo.
5 Es esmu melna, bet mīlīga, jūs Jeruzālemes meitas, tā kā Ķedara teltis, kā Salamana gardīnes(aizkari).
Mainte iraho, naho ginoke, ry anak’ampela’ Ierosalaimeo, manahake o kiboho’ i Kedareo, hambañe amo lamba’ fañefe’ i Selomoo.
6 Neuzlūkojiet mani, ka esmu pamelna, jo saulē esmu nodegusi; manas mātes bērni pret mani apskaitušies, tie mani likuši par vīna dārzu sargātāju; savu pašu vīna dārzu neesmu apsargājusi.
Ko mangarek’ ahy ami’ty hamaintelèñeko, ie nisamb’ ahy i àndroy. Niboseha’ o ana-dahin-drenekoo iraho, nampañalahala’ iareo o tanem-baheo, vaho namoeako ka i tanem-bahekoy!
7 Saki man, tu, ko mana dvēsele mīl, kur tu gani, kur tu gulies pusdienā? Jo kāpēc man būs aloties pie tavu biedru ganāmiem pulkiem?
Saontsio amako, ry fikokoam-piaiko, Aia ty fiandraza’o, i fampandrea’ o an’tsingilingilieñey? Amy te ino ty hitsikombeako ty mpisaron’ tarehe marine’ o lia-rain-drañe’oo?
8 Ja tu to nezini, tu visu skaistākā starp sievām, tad ej jel pa avju pēdām un gani savus kazlēnus pie ganu teltīm.
Aa naho tsy fohi’o, ry hatsomerentseren’ampelao, le tinoño ty lia’ i lia-raikey vaho andrazo marine’ o kibohom- piarakeo o vik’ose’oo.
9 Es tevi līdzināju, mana draudzene, ar tiem zirgiem pie Faraona ratiem.
Ry kokoako, Ampanahafeko ami’ty renen-tsoavala amo sarete’ i Paròo,
10 Tavi vaigi ir mīlīgi sprādzēs, tavs kakls pērļu rotā.
Fanjaka o fifi’oo ty amo hangehangeo, ty vozo’o miravake vatosoa.
11 Mēs tev taisīsim zelta sprādzes ar sudraba podziņām.
Hitsenea’ay bangem-bolamena nihamineñe volafoty.
12 Kamēr ķēniņš pie galda, mana nardes puķīte dod savu smaržu.
Ie nandre an-tihi’e eo i mpanjakay, ro nañakara’ i ramekoy i hañi’ey.
13 Mans draugs man ir mirru pušķis, pie manām krūtīm piesprausts.
Hoe sandrifen-drame mandre añivo’ o nonokoo i kokoakoy.
14 Mans draugs man ir vīna ķekars Enģedi vīna dārzos.
Fitoborom-boñen-tseva an-tanem-balobo’ i En-Gedy ao i kokoakoy.
15 Redzi, tu esi skaista, mana draudzene, redzi, tu esi skaista, tavas acis ir kā baložu acis.
Akore ty hamozohozo’o, o kokoakoo, Hen! ty hatrenotreno’o; deho o maso’oo.
16 Redzi, tu esi skaists, mans draugs, un mīlīgs, un mūsu dusas vieta zaļo.
Toe tsomerentseren-drehe kokoakoo, vata’e miehañe; maindoñe ty fandrean-tikañe;
17 Mūsu namu baļķi ir ciedri, mūsu sijas ir cipreses.
Mendoraveñe o fahan-trañon-tikañeo, akao o tapena’eo.
