Augstā Dziesma 6
1 Kurp tavs draugs ir nogājis, tu visu skaistākā starp sievām? Uz kuru pusi tavs draugs ir griezies, ka mēs līdz ar tevi viņu meklējam.
“Saga! Baligili noga: i ba: su uda! Dia sasagesu da habidili asibala: ? Ninia di fidili hogole ba: musa: , ea asi logo ninima adoma.” Uda da amane sia: i,
2 Mans draugs ir nogājis savā dārzā, pie tām smaržīgām dobēm, pa dārzu pastaigāties un lilijas lasīt.
“Na sasagesu dunu da ea ifabia (amogawi ‘bolosame’ ifa da heda: la) amoga asi dagoi. E da amogawi ea sibi wa: i amoma ha: i manu iana amola ‘lili’ mosoi gagadolala.
3 Mans draugs ir mans un es esmu viņa, kas starp lilijām gana.
Na sasagesu dunu da na: Amola na da ea: E da ‘lili’ bugi amo ganodini ea sibi wa: i amoma ha: i manu iana.” Dunu da amane sia: i,
4 Tu esi skaista, mana draudzene, tā kā Tirca, mīlīga kā Jeruzāleme, briesmīga kā kara spēki ar karogiem.
“Na dogolegei! Di da Yelusaleme moilai bai bagade amola Disa moilai bai bagade defele, noga: idafa ba: sa. Dunu da amo moilai bai bagade ela hahalogoboi ba: sea, fofogadigiba: le, habe ha: sa. Amola dia isisima: goi ba: sea, agoaiwane hamosa.
5 Nogriez savas acis no manis, jo tās mani pārvarējušas. Tavi mati ir kā kazu pulks, kas guļ uz Gileād kalna.
Dia si hamega ba: legama! Dia si da na gagulaligisa! Dia dialuma hinabo da goudi wa: i amo da Gilia: de agologa soagagala: ahoa agoane giginisa dabe ba: sa.
6 Tavi zobi ir kā avju pulks, kas nāk no peldēšanas, kas visas dvīņus vedās, un neviena starp viņām nav neauglīga.
Dia bese da sibi amo da hinabo waha dodofei agoane ba: sa. Afae da hame gumi ba: sa. Ilia huluane da defele dadalei ba: sa.
7 Tavi vaigi ir kā granātābola puses aiz tava galvas apsega.
Dia ba: da dia odagi dedebosu abula baligiadili da nenemegisa.
8 Sešdesmit ir ķēniņienes un astoņdesmit liekas sievas un tas jaunavu pulks nav izskaitāms.
Defea! Hina bagade da uda 60 lamu da defea. Amola gidisedagi uda 80 amola uda afini idimu hamedei lamu da defea.
9 Bet viena vienīga ir mans balodis, mana sirds skaidrā, tā vienīgā savai mātei, tā mīļākā savai dzemdētājai. Kad tās meitas viņu redz, tad tās viņu teic, ķēniņienes un liekās sievas viņu slavē.
Be na da afae fawane ni dogolegesa. Amola amo da ‘dafe’ sio defele, isisima: goi ba: sa. E da ea: me ea dogolegei uda mano afae fawane gala. Uda huluane ema ba: le nodone sia: sa. Hina bagade uda ilia, amola gidi sedagi uda ilia da e nodoma: ne gesami hea: sa.
10 Kas tā tāda, kas spīd kā auseklis, skaista kā mēnesis, skaidra kā saule, briesmīga kā karaspēki ar karogiem?
Amo da nowala: ? Ea ba: la ahoabe da eso mabe agoai ba: sa. E da isisima: goi amola hadigi. E da eso amola oubi agoai, si nenemegini, ba: mu gogolei.
11 Es nogāju riekstu dārzā, redzēt zaļos augļus pie upes, un lūkot, vai vīna koks zied un granātu koki plaukst.
Na da ‘amode’ ifa bugi bobodole ganodini amo nono heda: i amola lubi gaheabolo efega lai amola ‘bomigala: nidi’ ifa amo ea mosoi ba: la misi dagoi.
12 Es nesajutu, ka mana dvēsele mani bija pacēlusi uz manas slavētās tautas goda ratiem.
Na da yagugubi. Sa: liode genonesisu dunu da gegemusa: hanai gala, amo defele na da dima sasagesu hou hamomu hanai.” Yelusaleme uda ilia da amane sia: i,
13 Atgriezies, atgriezies, ak Sulamite! Atgriezies, atgriezies, ka mēs tevi varam skatīt. Ko jūs redzat pie Sulamites? Kā diešanu pie Mahānaīma.
“Siogoma! Siulame uda a: fini! Di siogoma! Ninia ba: musa: , dia siogoma!” Uda da amane sia: i, “Na da la: idi amola la: idi dadalele lefulubi dunu dogoa siogosea, dilia abuliba: le na ba: musa: hanabela: ?”
