Augstā Dziesma 5
1 Es nāku savā dārzā, mana māsa, mīļā brūte; es plūcu savas mirres un savu balzamu, es ēdu savas šūnas ar savu medu, es dzeru savu vīnu un savu pienu. Ēdiet, mīļie, dzeriet un padzeraties, draugi!
Dunu da amane sia: i, “Na dogolegei amola na uda! Na da na ifabia golili sa: i dagoi. Na da na hedama: ne fodole nasu amola na gabusiga: ‘me’ amo da gagadolala. Na da na agime hano amola agime hano diasu nana. Na da na waini hano amola gebo dodo maga: me nana.” Uda da amane sia: i, “Sasagesu dabe dilia! Ha: i moma! Amola waini hano naleawane, sasagesu hou amoga feloama: ma!”
2 Es guļu, bet mana sirds ir nomodā; tā ir mana drauga balss, kas klaudzina: atdari man, mana māsa, mana draudzene, mans balodis, mana sirds skaidrā; jo mana galva ir rasas pilna, mani mati ar nakts lāsēm.
“Na da golai dialoba, na dogo da nedigi dialu. Na sasagesu da logoa lulu fugilaloba, na da golaia ba: lu.” Dunu da amane sia: i, “Na dogolegei! Na ‘dafe’ sio! Na misa: ma! Na dialuma da oubi mogele amoga nanegai gala.” Uda da amane sia: i,
3 „Es savus svārkus esmu novilkusi, kā man tos atkal būs apvilkt? Es savas kājas esmu mazgājusi, kā man tās atkal būs darīt netīras?“
“Na da na abula gisa: i dagoi. Na da abuliba: le amo bu gasisa: lima: bela: ? Na da na emo dodofei dagoi. Na da laluba: le na emo bu nigima: ma: bela: ?
4 Mans draugs savu roku stiepa pa logu, un mana sirds par to trīcēja.
Na sasagesu dunu da logo ga: suga lobo ligisi. E da na gadenene esalebe, amo na dawa: loba, nodoi.
5 Es pacēlos, savam draugam atdarīt, un no manām rokām pilēja mirres un no maniem pirkstiem tekošas mirres pie durvju atslēgas.
Na da e ganodini misa: ne momagei dagoi ba: i. Na lobo da ‘me’ gabusiga: hano amoga dedeboi ba: i. Na da logo ga: su geda gagui.
6 Es savam draugam atdarīju, bet mans draugs bija projām, viņš bija aizgājis. Mana dvēsele izgāja pēc viņa vārdiem. Es viņu meklēju, bet es viņu neatradu; es viņu saucu, bet viņš man neatbildēja.
Na da na sasagesu dunu misa: ne logo doasi. Be e da asi dagoi ba: i. Na da ea sia: nabimusa: bagadewane hanai. Na da e hogoi be hame ba: i. Na da e wei be alofebe hame nabi.
7 Sargi, kas pilsētā iet apkārt, mani atrada; mani sita un mani ievainoja; tie mūru sargi norāva manu apsegu no manis.
Sosodo aligisu dunu amo da moilai bai bagade sisiga: ha lala, na ba: i. Ilia da na fane, fofonomagia: i. Moilai bai bagade gagoi sosodo aligisu dunu ilia da na abula sawa: figi houga: le fasi.
8 Es jums piekodināju, Jeruzālemes meitas, kad jūs manu draugu atrodat, ko jūs viņam sacīsiet? Ka es esmu apsirgusi no mīlestības.
Yelusaleme uda, dilia! Nama sia: ilegema! Dilia na sasagesu dunu ba: sea, ema na da sasagesu hou ha: giwane hamobeba: le gasa hame gala adoma: ne, sia: ilegema.” Yelusaleme uda ilia amane sia: i,
9 Kāds tad ir tavs draugs pār citiem draugiem, tu visuskaistākā starp sievām? Kāds ir tavs draugs pār citiem draugiem, ka tu mums tā esi piekodinājusi?
“Saga! Dia noga: idafa ba: su da eno uda huluane baligisa. Be dia sasagesu dunu da eno dunu huluane baligisala: ? E da baligili noga: idafala: ? Ninia da abuliba: le dima ilegele sia: ma: bela: ?” Uda da amane sia: i,
10 Mans draugs ir balts un sarkans, pārāks pār tūkstošiem.
“Na sasagesu dunu da noga: idafa ba: sa amola e da gasa bagade gala. E da dunu 10,000 gilisisu ganodini baligili noga: idafa ba: sa.
11 Viņa galva ir visušķīstākais zelts, viņa mati ir kupli jo kupli, melni kā krauklis.
Ea odagi gadofo da osoboya: i amola hohona: boi. Ea dialuma hinabo da helo amola balega sio defele, bunumai gala.
12 Viņa acis ir kā baložu acis pie ūdens strautiem, ar pienu mazgātas, skaistā pilnumā.
Ea si da ‘dafe’ sio amo da dodo maga: mega dodofei amola hano yogo dalebe ea bega: esala, amo defele, noga: idafa ba: sa.
13 Viņa vaigi ir kā balzama dobes, tā kā smaržīgas puķes uz pakalniem. Viņa lūpas ir kā rozes, kur pil tekošas mirres.
Ea ba: da ifabi amo da hedama: ne fodole nasu bugi amoga nabai defele, noga: idafa ba: sa. Ea lafi gadofo da ‘lili’ mosoi amo ‘me’ hano amoga nanegai agoane ba: sa.
14 Viņa rokas ir kā zelta gredzeni ar turķizu akmeņiem pildīti. Viņa miesa ir kā daiļš ziloņkaulu darbs, ar safīriem pušķots;
Ea lobo da noga: le hamoi ba: sa amola ea lobo sogo gasisalasu amo da igi noga: idafa amoga nina: hamoi. Ea da: i da hohona: boi ‘aifoli’ amo da ‘sa: faia’ igi noga: i amoga nina: hamoi, agoane ba: sa.
15 Viņa lieli ir kā marmora pīlāri uz visšķīstākā zelta pamatiem. Viņa augums ir kā Lībanus, dižens kā ciedri.
Ea masele da ‘a: laba: sade’ ganumu amo da gouli bai amoga sali agoane ba: sa. E da Lebanone Goumi alelaloi (amo da: iya da dolo ifa sedadedafa) amo agoane baligili noga: idafa ba: sa.
16 Viņa mute ir salda, un visa viņa būšana ļoti mīlīga. Tāds ir mans draugs, un tāds ir mans mīļākais, Jeruzālemes meitas.
Ea lafi da nonogosea hedasa. Na da ea hou huluane ba: sea, nodosa. Dilia, Yelusaleme uda! Na sasagesu dunu da agoaiwane gala.”
