Augstā Dziesma 4
1 Redzi, tu esi skaista, mana draudzene, redzi, tu esi skaista; tavas acis ir kā baložu acis aiz tava galvas apsega. Tavi mati ir kā kazu pulks, kas guļ uz Gileād kalna.
«Mana, sen güzel, söyümlüküm! Mana, sen güzel! Chümperdeng keynide közliring paxteklerdek iken, Chachliring Giléad téghi baghrida yatqan bir top öchkilerdektur.
2 Tavi zobi ir kā avju pulks, kas cirptas un iznāk no peldēšanas, kas visas dvīņus vedās, un neviena starp viņām nav neauglīga.
Chishliring yéngila yuyulushtin chiqqan qirqilghan bir top qoylardek; Ularning hemmisi qoshkézek tughqanlardin, Ular arisida héchbiri kem emestur.
3 Tavas lūpas ir kā purpura aukla, un tava mute ir mīlīga. Tavi vaigi ir kā granātābola puses aiz tava galvas apsega.
Lewliring pereng tal yiptek, Gepliring yéqimliqtur; Chümbiling keynide chékiliring parche anardur.
4 Tavs kakls ir kā Dāvida tornis, kas taisīts, lai tur ieročus uzkar, kur tūkstošas priekšturamās bruņas uzkārtas, visādas stipru vīru bruņas.
Boynung bolsa, Qoralxana bolushqa teyyarlighan Dawutning munaridektur, Uning üstige ming qalqan ésiqliqtur; Ularning hemmisi palwanlarning siparliridur.
5 Tavas krūtis ir kā divas jaunas stirnas, kā kalnu kazas dvīņi, kas liliju starpā ganās.
Ikki köksüng xuddi ikki maraldur, Niluper arisida ozuqliniwatqan jerenning qoshkézekliridektur;
6 Kad diena metās dzestra, un ēnas bēg, tad iešu pie mirru kalna un pie vīraka pakalna.
Tang atquche, Kölenggiler qéchip yoqighuche, Men özümni murmekke téghigha, Mestiki döngige élip kétimen.
7 Tu esi visai skaista, mana draudzene, un pie tevis nav vainas.
Sen pütünley güzel, i söyümlüküm, Sende héch dagh yoqtur».
8 Nāc man līdz no Lībanus, mana brūte, nāc man līdz no Lībanus. Skaties no Amana kalna gala, no Senira un Hermona gala, no lauvu alām, no leopardu kalniem.
«Liwandin men bilen kelgin, i jörem, Men bilen Liwandin kelgin — Amanah choqqisidin qara, Sénir hem Hermon choqqiliridin, Yeni shirlar uwiliridin, Yilpizlarning taghliridin qara!»
9 Tu man sirdi esi paņēmusi, mana māsa, mīļā brūte; tu man sirdi esi paņēmusi ar vienu actiņu, ar vienu kakla ķēdīti.
«Sen könglümni alamet söyündürdüng, i singlim, i jörem, Közüngning bir lep qilip qarishi bilen, Boynungdiki marjanning bir tal halqisi bilen, Könglümni söyündürdüng.
10 Cik skaista ir tava mīlestība, mana māsa, mīļā brūte! Cik labāka ir tava mīlestība pār vīnu, un tavas eļļas smarža pār visām kvēpināmām zālēm.
Séning muhebbiting némidégen güzel, I singlim, i jörem! Séning muhebbetliring sharabtin shunche shérin! Séning etirliringning puriqi herqandaq tétitqudin peyzidur!
11 Tavas lūpas, ak brūte! Pil no kausētā medus; medus un piens ir apakš tavas mēles, un tava drēbju smarža ir kā Lībanus smarža.
Lewliring, i jörem, here könikidek témitidu, Tiling astida bal we süt bar; Kiyim-kéchekliringning puriqi Liwanning puriqidur;
12 Tu esi aizslēgts dārzs, mana māsa, mīļā brūte, aizslēgts avots, aizslēgta aka.
Sen péchetlen’gen bir baghdursen, i singlim, i jörem! Étiklik bir bulaq, yépiqliq bir fontandursen.
13 Tavi zari ir kā jauks dārzs, kur granātu ābeles ar dārgiem augļiem, kovera puķes ar nardēm,
Shaxliring bolsa bir anarliq «Éren baghchisi»dur; Uningda qimmetlik méwiler, Xéne sumbul ösümlükliri bilen,
14 Narde un safrans, kalmes un kanēlis, ar visādiem vīraka kokiem, mirres un alvejas, līdz ar vislabākām smaržīgām zālēm.
Sumbullar we iparlar, Kalamus we qowzaqdarchin, Herxil mestiki derexliri, Murmekke, muetter bilen hemme ésil tétitqular bar.
15 Tā kā dārzu aka (tu esi), kā aka ar dzīvu ūdeni, un kā strauti no Lībanus.
Baghlarda bir fontan sen, Hayatliq sulirini béridighan, Liwandin aqidighan bir bulaqsen».
16 Celies, ziemeli, un nāc, dienvidu vējš, pūt pa manu dārzu, ka viņa zāles pil (smaržas no dārza augiem). Mans draugs lai nāk savā dārzā, un lai ēd savus skaistos augļus.
«Oyghan, shimaldiki shamal; Kelgin, i jenubtiki shamal! Méning béghim üstidin uchup ötkey; Shuning bilen tétitquliri sirtqa puraq chachidu! Söyümlüküm öz béghigha kirsun! Özining qimmetlik méwilirini yésun!»
