Augstā Dziesma 4
1 Redzi, tu esi skaista, mana draudzene, redzi, tu esi skaista; tavas acis ir kā baložu acis aiz tava galvas apsega. Tavi mati ir kā kazu pulks, kas guļ uz Gileād kalna.
Eis que és formosa, amiga minha, eis que és formosa: os teus olhos são como os das pombas entre as tuas tranças: o teu cabello é como o rebanho de cabras que pastam no monte de Gilead.
2 Tavi zobi ir kā avju pulks, kas cirptas un iznāk no peldēšanas, kas visas dvīņus vedās, un neviena starp viņām nav neauglīga.
Os teus dentes são como o rebanho das ovelhas tosquiadas, que sobem do lavadouro, e todas ellas produzem gemeos, e nenhuma ha esteril entre ellas.
3 Tavas lūpas ir kā purpura aukla, un tava mute ir mīlīga. Tavi vaigi ir kā granātābola puses aiz tava galvas apsega.
Os teus labios são como um fio d'escarlate, e o teu fallar é doce: a fonte da tua cabeça como um pedaço de romã entre as tuas tranças.
4 Tavs kakls ir kā Dāvida tornis, kas taisīts, lai tur ieročus uzkar, kur tūkstošas priekšturamās bruņas uzkārtas, visādas stipru vīru bruņas.
O teu pescoço é como a torre de David, edificada para pendurar armas: mil escudos pendem d'ella, todos rodellas de valorosos.
5 Tavas krūtis ir kā divas jaunas stirnas, kā kalnu kazas dvīņi, kas liliju starpā ganās.
Os teus dois peitos são como dois filhos gemeos da corça, que se apascentam entre os lyrios.
6 Kad diena metās dzestra, un ēnas bēg, tad iešu pie mirru kalna un pie vīraka pakalna.
Até que sopre o dia, e fujam as sombras, irei ao monte da myrrha e ao outeiro do incenso.
7 Tu esi visai skaista, mana draudzene, un pie tevis nav vainas.
Tu és toda formosa, amiga minha, e em ti não ha mancha.
8 Nāc man līdz no Lībanus, mana brūte, nāc man līdz no Lībanus. Skaties no Amana kalna gala, no Senira un Hermona gala, no lauvu alām, no leopardu kalniem.
Vem comigo do Libano, ó esposa, comigo do Libano vem: olha desde o cume de Amana, desde o cume de Senir e de Hermon, desde as moradas dos leões, desde os montes dos leopardos.
9 Tu man sirdi esi paņēmusi, mana māsa, mīļā brūte; tu man sirdi esi paņēmusi ar vienu actiņu, ar vienu kakla ķēdīti.
Tiraste-me o coração, irmã minha, ó esposa: tiraste-me o coração com um dos teus olhos, com um collar do teu pescoço.
10 Cik skaista ir tava mīlestība, mana māsa, mīļā brūte! Cik labāka ir tava mīlestība pār vīnu, un tavas eļļas smarža pār visām kvēpināmām zālēm.
Que bellos são os teus amores, irmã minha! oh esposa minha! quanto melhores são os teus amores do que o vinho! e o cheiro dos teus unguentos do que o de todas as especiarias!
11 Tavas lūpas, ak brūte! Pil no kausētā medus; medus un piens ir apakš tavas mēles, un tava drēbju smarža ir kā Lībanus smarža.
Favos de mel estão manando dos teus labios, ó esposa! mel e leite estão debaixo da tua lingua, e o cheiro dos teus vestidos é como o cheiro do Libano.
12 Tu esi aizslēgts dārzs, mana māsa, mīļā brūte, aizslēgts avots, aizslēgta aka.
Jardim fechado és tu, irmã minha, esposa minha, manancial fechado, fonte sellada.
13 Tavi zari ir kā jauks dārzs, kur granātu ābeles ar dārgiem augļiem, kovera puķes ar nardēm,
Os teus renovos são um pomar de romãs, com fructos excellentes, o cypreste com o nardo,
14 Narde un safrans, kalmes un kanēlis, ar visādiem vīraka kokiem, mirres un alvejas, līdz ar vislabākām smaržīgām zālēm.
O nardo, e o açafrão, o calamo, e a canella, com toda a sorte d'arvores d'incenso, a myrrha e aloes, com todas as principaes especiarias.
15 Tā kā dārzu aka (tu esi), kā aka ar dzīvu ūdeni, un kā strauti no Lībanus.
És a fonte dos jardins, poço das aguas vivas, que correm do Libano!
16 Celies, ziemeli, un nāc, dienvidu vējš, pūt pa manu dārzu, ka viņa zāles pil (smaržas no dārza augiem). Mans draugs lai nāk savā dārzā, un lai ēd savus skaistos augļus.
Levanta-te, vento norte, e vem tu, vento sul: assopra no meu jardim, para que distillem os seus aromas: ah! se viesse o meu amado para o seu jardim, e comesse os seus fructos excellentes!
