< Augstā Dziesma 2 >
1 Es esmu roze Šaronā un lilija ielejā.
Soy la rosa de Sarón Y el lirio de los valles.
2 Tā kā lilija starp ērkšķiem, tāda ir mana draudzene starp tām meitām.
Como el lirio entre los espinos, Así es mi amada entre las doncellas.
3 Tā kā ābele starp meža kokiem, tāds ir mans draugs starp tiem dēliem. Es ilgojos sēdēt viņa pavēnī, un viņa auglis manai mutei salds.
Como el manzano entre los árboles del bosque, Así es mi amado entre los jóvenes. A su sombra deseo sentarme y comer sus dulces frutos.
4 Viņš mani ved vīna namā, un mīlestība ir viņa karogs pār mani.
Él me lleva a la sala del banquete, Y su estandarte sobre mí es amor.
5 Atspirdzinājiet mani ar vīna ogām un spēcinājiet mani ar āboliem; jo es nīkstu no mīlestības.
¡Susténtenme con pasas, Confórtenme con manzanas, Porque estoy enferma de amor!
6 Viņa kreisā roka ir apakš manas galvas, un viņa labā roka mani apkampj.
¡Su izquierda esté bajo mi cabeza, Y su derecha me abrace!
7 Es jūs mīļi lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, pie tām stirnām un kalnu kazām laukā, neuztraucat un nemodinājat mīlestību, kamēr tai pašai patīk.
¡Oh hijas de Jerusalén, Las conjuro por las gacelas y por los venados del campo, Que no despierten ni hagan velar al amor hasta que quiera!
8 Šī ir mana drauga balss; redzi, viņš nāk un lēkā pa tiem kalniem un deij pa tiem pakalniem.
¡La voz de mi amado! ¡Allí salta sobre las montañas, Brinca sobre las colinas!
9 Mans draugs ir līdzīgs stirnai vai jaunam briedim. Redzi, viņš stāv aiz sienas, skatās caur logiem un raugās caur skadriņiem.
Mi amado es como un venado o un cervatillo. ¡Miren! Está tras nuestro muro y mira por las ventanas. Observa por las celosías.
10 Mans draugs atbild un saka uz mani: celies, mana draudzene, mana skaistā, un nāc!
Mi amado habló: ¡Oh amada mía, hermosa mía, levántate y sal conmigo!
11 Jo redzi, ziema ir pagājusi, stiprais lietus jau ir pārgājis un nost.
Porque pasó el invierno. La lluvia cesó y se fue.
12 Puķes rādās laukā, dziesmu laiks atnācis, un ūbeles balss dzirdama mūsu zemē.
Las flores aparecen en la tierra, El tiempo de la poda llegó Y la voz de la tórtola se oye en nuestra tierra.
13 Vīģes koks dabūjis pumpurus, un vīna koki plaukst un dod smaržu; celies, nāc, mana draudzene, mana skaistā, nāc šurp!
La higuera ya madura sus brevas, Y las vides en flor exhalan su aroma. ¡Levántate, oh amada mía, Hermosa mía, y ven!
14 Mans balodis akmeņu kalnos, apslēptos plaisumos, parādi man savu vaigu, dod man savu balsi dzirdēt; jo tava balss ir salda, un tavs vaigs ir mīlīgs.
¡Oh paloma mía! Tú, que anidas en las grietas de la peña, En los escarpados parajes: ¡Muéstrate! ¡Hazme oír tu voz! Porque dulce es tu voz y hermoso tu rostro.
15 Gūstat mums lapsas, tās mazās lapsas, kas vīna dārzus maitā, jo mūsu vīna dārzi stāv ziedos.
Cácennos las zorras, Las zorras pequeñas que echan a perder las viñas, ¡Nuestras viñas en flor!
16 Mans draugs ir mans, es esmu viņa, kas pa tām lilijām gana.
¡Mi amado es mío y yo suya! Él pastorea entre los lirios
17 Kamēr diena metās dzestra un ēnas bēg, atgriezies, mans draugs, kā stirna, vai kā jauns briedis pa kalnu plaisumiem.
Hasta que refresque el día y huyan las sombras. ¡Vuelve, oh amado mío! Sé como el venado o el cervatillo sobre las montañas de Béter.