Augstā Dziesma 2
1 Es esmu roze Šaronā un lilija ielejā.
I am a rose of Sharon, a lily of the valleys.
2 Tā kā lilija starp ērkšķiem, tāda ir mana draudzene starp tām meitām.
As a lily among thorns, so is my love among the daughters.
3 Tā kā ābele starp meža kokiem, tāds ir mans draugs starp tiem dēliem. Es ilgojos sēdēt viņa pavēnī, un viņa auglis manai mutei salds.
As the apple tree among the trees of the wood, so is my beloved among the sons. I sat down under his shadow with great delight, his fruit was sweet to my taste.
4 Viņš mani ved vīna namā, un mīlestība ir viņa karogs pār mani.
He brought me to the banquet hall. His banner over me is love.
5 Atspirdzinājiet mani ar vīna ogām un spēcinājiet mani ar āboliem; jo es nīkstu no mīlestības.
Strengthen me with raisins, refresh me with apples; for I am faint with love.
6 Viņa kreisā roka ir apakš manas galvas, un viņa labā roka mani apkampj.
His left hand is under my head. His right hand embraces me.
7 Es jūs mīļi lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, pie tām stirnām un kalnu kazām laukā, neuztraucat un nemodinājat mīlestību, kamēr tai pašai patīk.
I adjure you, daughters of Jerusalem, by the roes, or by the hinds of the field, that you not stir up, nor awaken love, until it so desires.
8 Šī ir mana drauga balss; redzi, viņš nāk un lēkā pa tiem kalniem un deij pa tiem pakalniem.
The voice of my beloved! Behold, he comes, leaping on the mountains, skipping on the hills.
9 Mans draugs ir līdzīgs stirnai vai jaunam briedim. Redzi, viņš stāv aiz sienas, skatās caur logiem un raugās caur skadriņiem.
My beloved is like a roe or a young deer. Behold, he stands behind our wall! He looks in at the windows. He glances through the lattice.
10 Mans draugs atbild un saka uz mani: celies, mana draudzene, mana skaistā, un nāc!
My beloved spoke, and said to me, “Rise up, my love, my beautiful one, and come away.
11 Jo redzi, ziema ir pagājusi, stiprais lietus jau ir pārgājis un nost.
For behold, the winter is past. The rain is over and gone.
12 Puķes rādās laukā, dziesmu laiks atnācis, un ūbeles balss dzirdama mūsu zemē.
The flowers appear on the earth. The time of the singing has come, and the voice of the turtledove is heard in our land.
13 Vīģes koks dabūjis pumpurus, un vīna koki plaukst un dod smaržu; celies, nāc, mana draudzene, mana skaistā, nāc šurp!
The fig tree ripens her green figs. The vines are in blossom. They give out their fragrance. Arise, my love, my beautiful one, and come away.”
14 Mans balodis akmeņu kalnos, apslēptos plaisumos, parādi man savu vaigu, dod man savu balsi dzirdēt; jo tava balss ir salda, un tavs vaigs ir mīlīgs.
My dove in the clefts of the rock, in the hiding places of the mountainside, let me see your face. Let me hear your voice; for your voice is sweet and your face is lovely.
15 Gūstat mums lapsas, tās mazās lapsas, kas vīna dārzus maitā, jo mūsu vīna dārzi stāv ziedos.
Catch for us the foxes, the little foxes that plunder the vineyards; for our vineyards are in blossom.
16 Mans draugs ir mans, es esmu viņa, kas pa tām lilijām gana.
My beloved is mine, and I am his. He browses among the lilies.
17 Kamēr diena metās dzestra un ēnas bēg, atgriezies, mans draugs, kā stirna, vai kā jauns briedis pa kalnu plaisumiem.
Until the day is cool, and the shadows flee away, turn, my beloved, and be like a roe or a young deer on the mountains of Bether.
