Augstā Dziesma 2
1 Es esmu roze Šaronā un lilija ielejā.
I am a rose of Sharon, A lily of the valleys.
2 Tā kā lilija starp ērkšķiem, tāda ir mana draudzene starp tām meitām.
[[Lov.]] As the lily among thorns, So is my love among the daughters.
3 Tā kā ābele starp meža kokiem, tāds ir mans draugs starp tiem dēliem. Es ilgojos sēdēt viņa pavēnī, un viņa auglis manai mutei salds.
[[M.]] As the apple-tree among the trees of the forest, So is my beloved among the sons. In his shadow I love to sit down, And his fruit is sweet to my taste.
4 Viņš mani ved vīna namā, un mīlestība ir viņa karogs pār mani.
He hath brought me to his banqueting-house, And his banner over me is love. Strengthen me with raisins,
5 Atspirdzinājiet mani ar vīna ogām un spēcinājiet mani ar āboliem; jo es nīkstu no mīlestības.
Refresh me with apples! For I am sick with love.
6 Viņa kreisā roka ir apakš manas galvas, un viņa labā roka mani apkampj.
His left hand is under my head, And his right hand embraceth me!
7 Es jūs mīļi lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, pie tām stirnām un kalnu kazām laukā, neuztraucat un nemodinājat mīlestību, kamēr tai pašai patīk.
[[Lov.]] I charge you, O ye daughters of Jerusalem, By the gazelles, and by the hinds of the field, That ye stir not up, nor awake my love, till she please!
8 Šī ir mana drauga balss; redzi, viņš nāk un lēkā pa tiem kalniem un deij pa tiem pakalniem.
[[M.]] The voice of my beloved! Behold, he cometh, Leaping upon the mountains, Bounding upon the hills.
9 Mans draugs ir līdzīgs stirnai vai jaunam briedim. Redzi, viņš stāv aiz sienas, skatās caur logiem un raugās caur skadriņiem.
Like a gazelle is my beloved, Or a young hind. Behold, he standeth behind our wall; He is looking through the windows; He glanceth through the lattice.
10 Mans draugs atbild un saka uz mani: celies, mana draudzene, mana skaistā, un nāc!
My beloved speaketh, and saith to me, “Rise up, my love, my fair one, and come away!
11 Jo redzi, ziema ir pagājusi, stiprais lietus jau ir pārgājis un nost.
For, lo, the winter is past, The rain is over and gone;
12 Puķes rādās laukā, dziesmu laiks atnācis, un ūbeles balss dzirdama mūsu zemē.
The flowers appear on the earth; The time of the singing of birds is come, And the voice of the turtle is heard in our land;
13 Vīģes koks dabūjis pumpurus, un vīna koki plaukst un dod smaržu; celies, nāc, mana draudzene, mana skaistā, nāc šurp!
The fig-tree is spicing its green fruit; The vines in blossom give forth fragrance. Arise, my love, my fair one, and come away!
14 Mans balodis akmeņu kalnos, apslēptos plaisumos, parādi man savu vaigu, dod man savu balsi dzirdēt; jo tava balss ir salda, un tavs vaigs ir mīlīgs.
O my dove, that art in the recesses of the rock, In the hiding-places of the steep craggy mountain, Let me see thy face, Let me hear thy voice! For sweet is thy voice, And thy face lovely.”
15 Gūstat mums lapsas, tās mazās lapsas, kas vīna dārzus maitā, jo mūsu vīna dārzi stāv ziedos.
Take ye for us the foxes, The little foxes that spoil the vines; For our vines are now in blossom.
16 Mans draugs ir mans, es esmu viņa, kas pa tām lilijām gana.
My beloved is mine, and I am his; He feedeth among the lilies.
17 Kamēr diena metās dzestra un ēnas bēg, atgriezies, mans draugs, kā stirna, vai kā jauns briedis pa kalnu plaisumiem.
When the day breathes, and the shadows flee away, Come again, my beloved, like a gazelle, or a young hind, Upon the craggy mountains.
