Augstā Dziesma 2
1 Es esmu roze Šaronā un lilija ielejā.
I am the rose of Sharon, the lily of the valleys.—
2 Tā kā lilija starp ērkšķiem, tāda ir mana draudzene starp tām meitām.
Like the lily among the thorns, so is my beloved among the young maidens.—
3 Tā kā ābele starp meža kokiem, tāds ir mans draugs starp tiem dēliem. Es ilgojos sēdēt viņa pavēnī, un viņa auglis manai mutei salds.
Like the apple-tree among the trees of the forest, so is my friend among the young men: under his shadow do I ardently wish to sit, and his fruit is sweet to my palate.
4 Viņš mani ved vīna namā, un mīlestība ir viņa karogs pār mani.
He brought me to the banqueting-house, and his banner over me was love.
5 Atspirdzinājiet mani ar vīna ogām un spēcinājiet mani ar āboliem; jo es nīkstu no mīlestības.
Strengthen me with flagons of wine, refresh me with apples; for sick of love am I.
6 Viņa kreisā roka ir apakš manas galvas, un viņa labā roka mani apkampj.
Oh that his left hand might be under my head, and that his right might embrace me.
7 Es jūs mīļi lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, pie tām stirnām un kalnu kazām laukā, neuztraucat un nemodinājat mīlestību, kamēr tai pašai patīk.
I adjure you, O daughters of Jerusalem, by the roes, and by the hinds of the field, that ye awaken not, nor excite my love, till it please [to come of itself].—
8 Šī ir mana drauga balss; redzi, viņš nāk un lēkā pa tiem kalniem un deij pa tiem pakalniem.
The voice of my friend! behold, there he cometh, leaping over the mountains, skipping over the hills.
9 Mans draugs ir līdzīgs stirnai vai jaunam briedim. Redzi, viņš stāv aiz sienas, skatās caur logiem un raugās caur skadriņiem.
My friend is like a roebuck or the fawn of the hinds: behold, there he standeth behind our wall, looking in at the windows, seeing through the lattice.
10 Mans draugs atbild un saka uz mani: celies, mana draudzene, mana skaistā, un nāc!
My friend commenced, and said unto me, Rise thee up, my beloved, my fair one, and come along.
11 Jo redzi, ziema ir pagājusi, stiprais lietus jau ir pārgājis un nost.
For, lo, the winter is past, the rain is over and gone its way.
12 Puķes rādās laukā, dziesmu laiks atnācis, un ūbeles balss dzirdama mūsu zemē.
The flowers are seen in the land; the time of the [birds'] singing is come, and the voice of the turtle-dove is heard in our land;
13 Vīģes koks dabūjis pumpurus, un vīna koki plaukst un dod smaržu; celies, nāc, mana draudzene, mana skaistā, nāc šurp!
The fig-tree perfumeth its green figs, and the vines with young grapes give forth a [pleasant] smell. Arise thee, my beloved, my fair one, and come along.
14 Mans balodis akmeņu kalnos, apslēptos plaisumos, parādi man savu vaigu, dod man savu balsi dzirdēt; jo tava balss ir salda, un tavs vaigs ir mīlīgs.
O my dove, who art in the clefts of the rock, in the recesses of the cliffs, let me see thy countenance, let me hear thy voice; for thy voice is sweet, and thy countenance is comely.—
15 Gūstat mums lapsas, tās mazās lapsas, kas vīna dārzus maitā, jo mūsu vīna dārzi stāv ziedos.
Seize for us the foxes, the little foxes, that injure the vineyards; for our vineyards have young grapes.
16 Mans draugs ir mans, es esmu viņa, kas pa tām lilijām gana.
My friend is mine, and I am his—that feedeth among the lilies.
17 Kamēr diena metās dzestra un ēnas bēg, atgriezies, mans draugs, kā stirna, vai kā jauns briedis pa kalnu plaisumiem.
Until the day become cool, and the shadows flee away, turn about, my friend, and be thou like the roebuck or the fawn of the hinds upon the mountains of separation.
