Augstā Dziesma 2
1 Es esmu roze Šaronā un lilija ielejā.
I am a rose of Sharon, a lily of the valleys.
2 Tā kā lilija starp ērkšķiem, tāda ir mana draudzene starp tām meitām.
As a lily among thorns, so is my love among the daughters.
3 Tā kā ābele starp meža kokiem, tāds ir mans draugs starp tiem dēliem. Es ilgojos sēdēt viņa pavēnī, un viņa auglis manai mutei salds.
As an apple-tree among the trees of the wood, so is my beloved among the sons. Under its shadow I delighted to sit, and its fruit was sweet to my taste.
4 Viņš mani ved vīna namā, un mīlestība ir viņa karogs pār mani.
He hath brought me to the banqueting-house, and his banner over me is love.
5 Atspirdzinājiet mani ar vīna ogām un spēcinājiet mani ar āboliem; jo es nīkstu no mīlestības.
'Stay ye me with dainties, refresh me with apples; for I am love-sick.'
6 Viņa kreisā roka ir apakš manas galvas, un viņa labā roka mani apkampj.
Let his left hand be under my head, and his right hand embrace me.
7 Es jūs mīļi lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, pie tām stirnām un kalnu kazām laukā, neuztraucat un nemodinājat mīlestību, kamēr tai pašai patīk.
'I adjure you, O daughters of Jerusalem, by the gazelles, and by the hinds of the field, that ye awaken not, nor stir up love, until it please.'
8 Šī ir mana drauga balss; redzi, viņš nāk un lēkā pa tiem kalniem un deij pa tiem pakalniem.
Hark! my beloved! behold, he cometh, leaping upon the mountains, skipping upon the hills.
9 Mans draugs ir līdzīgs stirnai vai jaunam briedim. Redzi, viņš stāv aiz sienas, skatās caur logiem un raugās caur skadriņiem.
My beloved is like a gazelle or a young hart; behold, he standeth behind our wall, he looketh in through the windows, he peereth through the lattice.
10 Mans draugs atbild un saka uz mani: celies, mana draudzene, mana skaistā, un nāc!
My beloved spoke, and said unto me: 'Rise up, my love, my fair one, and come away.
11 Jo redzi, ziema ir pagājusi, stiprais lietus jau ir pārgājis un nost.
For, lo, the winter is past, the rain is over and gone;
12 Puķes rādās laukā, dziesmu laiks atnācis, un ūbeles balss dzirdama mūsu zemē.
The flowers appear on the earth; the time of singing is come, and the voice of the turtle is heard in our land;
13 Vīģes koks dabūjis pumpurus, un vīna koki plaukst un dod smaržu; celies, nāc, mana draudzene, mana skaistā, nāc šurp!
The fig-tree putteth forth her green figs, and the vines in blossom give forth their fragrance. Arise, my love, my fair one, and come away.
14 Mans balodis akmeņu kalnos, apslēptos plaisumos, parādi man savu vaigu, dod man savu balsi dzirdēt; jo tava balss ir salda, un tavs vaigs ir mīlīgs.
O my dove, that art in the clefts of the rock, in the covert of the cliff, let me see thy countenance, let me hear thy voice; for sweet is thy voice, and thy countenance is comely.'
15 Gūstat mums lapsas, tās mazās lapsas, kas vīna dārzus maitā, jo mūsu vīna dārzi stāv ziedos.
'Take us the foxes, the little foxes, that spoil the vineyards; for our vineyards are in blossom.'
16 Mans draugs ir mans, es esmu viņa, kas pa tām lilijām gana.
My beloved is mine, and I am his, that feedeth among the lilies.
17 Kamēr diena metās dzestra un ēnas bēg, atgriezies, mans draugs, kā stirna, vai kā jauns briedis pa kalnu plaisumiem.
Until the day breathe, and the shadows flee away, turn, my beloved, and be thou like a gazelle or a young hart upon the mountains of spices.
