Augstā Dziesma 2
1 Es esmu roze Šaronā un lilija ielejā.
I am a flower of the plain, a lily of the valleys.
2 Tā kā lilija starp ērkšķiem, tāda ir mana draudzene starp tām meitām.
As a lily amongst thorns, so is my companion amongst the daughters.
3 Tā kā ābele starp meža kokiem, tāds ir mans draugs starp tiem dēliem. Es ilgojos sēdēt viņa pavēnī, un viņa auglis manai mutei salds.
As the apple amongst the trees of the wood, so is my kinsman amongst the sons. I desired his shadow, and sat down, and his fruit was sweet in my throat.
4 Viņš mani ved vīna namā, un mīlestība ir viņa karogs pār mani.
Bring me into the wine house; set love before me.
5 Atspirdzinājiet mani ar vīna ogām un spēcinājiet mani ar āboliem; jo es nīkstu no mīlestības.
Strengthen me with perfumes, stay me with apples: for I [am] wounded with love.
6 Viņa kreisā roka ir apakš manas galvas, un viņa labā roka mani apkampj.
His left [hand shall be] under my head, and his right hand shall embrace me.
7 Es jūs mīļi lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, pie tām stirnām un kalnu kazām laukā, neuztraucat un nemodinājat mīlestību, kamēr tai pašai patīk.
I have charged you, you daughters of Jerusalem, by the powers and by the virtues of the field, that you do not rouse or wake [my] love, until he please.
8 Šī ir mana drauga balss; redzi, viņš nāk un lēkā pa tiem kalniem un deij pa tiem pakalniem.
The voice of my kinsman! behold, he comes leaping over the mountains, bounding over the hills.
9 Mans draugs ir līdzīgs stirnai vai jaunam briedim. Redzi, viņš stāv aiz sienas, skatās caur logiem un raugās caur skadriņiem.
My kinsman is like a roe or a young hart on the mountains of Baethel: behold, he is behind our wall, looking through the windows, peeping through the lattices.
10 Mans draugs atbild un saka uz mani: celies, mana draudzene, mana skaistā, un nāc!
My kinsman answers, and says to me, Rise up, come, my companion, my fair one, my dove.
11 Jo redzi, ziema ir pagājusi, stiprais lietus jau ir pārgājis un nost.
For, behold, the winter is past, the rain is gone, it has departed.
12 Puķes rādās laukā, dziesmu laiks atnācis, un ūbeles balss dzirdama mūsu zemē.
The flowers are seen in the land; the time of pruning has arrived; the voice of the turtle-dove has been heard in our land.
13 Vīģes koks dabūjis pumpurus, un vīna koki plaukst un dod smaržu; celies, nāc, mana draudzene, mana skaistā, nāc šurp!
The fig tree has put forth its young figs, the vines put forth the tender grape, they yield a smell: arise, come, my companion, my fair one, my dove; yes, come.
14 Mans balodis akmeņu kalnos, apslēptos plaisumos, parādi man savu vaigu, dod man savu balsi dzirdēt; jo tava balss ir salda, un tavs vaigs ir mīlīgs.
[You are] my dove, in the shelter of the rock, near the wall: show me your face, and cause me to hear your voice; for your voice is sweet, and your countenance is beautiful.
15 Gūstat mums lapsas, tās mazās lapsas, kas vīna dārzus maitā, jo mūsu vīna dārzi stāv ziedos.
Take us the little foxes that spoil the vines: for our vines put forth tender grapes.
16 Mans draugs ir mans, es esmu viņa, kas pa tām lilijām gana.
My kinsman is mine, and I am his: he feeds [his flock] amongst the lilies.
17 Kamēr diena metās dzestra un ēnas bēg, atgriezies, mans draugs, kā stirna, vai kā jauns briedis pa kalnu plaisumiem.
Until the day dawn, and the shadows depart, turn, my kinsman, be you like to a roe or young hart on the mountains of the ravines.
