Augstā Dziesma 2
1 Es esmu roze Šaronā un lilija ielejā.
I am a rose of Sharon, A lily of the valleys.
2 Tā kā lilija starp ērkšķiem, tāda ir mana draudzene starp tām meitām.
As a lily among thorns, So is my love among the daughters.
3 Tā kā ābele starp meža kokiem, tāds ir mans draugs starp tiem dēliem. Es ilgojos sēdēt viņa pavēnī, un viņa auglis manai mutei salds.
As the apple-tree among the trees of the wood, So is my beloved among the sons. I sat down under his shadow with great delight, And his fruit was sweet to my taste.
4 Viņš mani ved vīna namā, un mīlestība ir viņa karogs pār mani.
He brought me to the banqueting-house, And his banner over me was love.
5 Atspirdzinājiet mani ar vīna ogām un spēcinājiet mani ar āboliem; jo es nīkstu no mīlestības.
Stay ye me with raisins, refresh me with apples; For I am sick from love.
6 Viņa kreisā roka ir apakš manas galvas, un viņa labā roka mani apkampj.
His left hand [is] under my head, And his right hand doth embrace me.
7 Es jūs mīļi lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, pie tām stirnām un kalnu kazām laukā, neuztraucat un nemodinājat mīlestību, kamēr tai pašai patīk.
I adjure you, O daughters of Jerusalem, By the roes, or by the hinds of the field, That ye stir not up, nor awake [my] love, Until he please.
8 Šī ir mana drauga balss; redzi, viņš nāk un lēkā pa tiem kalniem un deij pa tiem pakalniem.
The voice of my beloved! behold, he cometh, Leaping upon the mountains, Skipping upon the hills.
9 Mans draugs ir līdzīgs stirnai vai jaunam briedim. Redzi, viņš stāv aiz sienas, skatās caur logiem un raugās caur skadriņiem.
My beloved is like a roe or a young hart: Behold, he standeth behind our wall; He looketh in at the windows; He glanceth through the lattice.
10 Mans draugs atbild un saka uz mani: celies, mana draudzene, mana skaistā, un nāc!
My beloved spake, and said unto me, Rise up, my love, my fair one, and come away.
11 Jo redzi, ziema ir pagājusi, stiprais lietus jau ir pārgājis un nost.
For, lo, the winter is past; The rain is over and gone;
12 Puķes rādās laukā, dziesmu laiks atnācis, un ūbeles balss dzirdama mūsu zemē.
The flowers appear on the earth; The time of the singing [of birds] is come, And the voice of the turtle-dove is heard in our land;
13 Vīģes koks dabūjis pumpurus, un vīna koki plaukst un dod smaržu; celies, nāc, mana draudzene, mana skaistā, nāc šurp!
The fig-tree ripeneth her green figs, And the vines are in blossom; They give forth their fragrance. Arise, my love, my fair one, and come away.
14 Mans balodis akmeņu kalnos, apslēptos plaisumos, parādi man savu vaigu, dod man savu balsi dzirdēt; jo tava balss ir salda, un tavs vaigs ir mīlīgs.
O my dove, that art in the clefts of the rock, In the covert of the steep place, Let me see thy countenance, Let me hear thy voice; For sweet is thy voice, and thy countenance is comely.
15 Gūstat mums lapsas, tās mazās lapsas, kas vīna dārzus maitā, jo mūsu vīna dārzi stāv ziedos.
Take us the foxes, the little foxes, That spoil the vineyards; For our vineyards are in blossom.
16 Mans draugs ir mans, es esmu viņa, kas pa tām lilijām gana.
My beloved is mine, and I am his: He feedeth [his flock] among the lilies.
17 Kamēr diena metās dzestra un ēnas bēg, atgriezies, mans draugs, kā stirna, vai kā jauns briedis pa kalnu plaisumiem.
Until the day be cool, and the shadows flee away, Turn, my beloved, and be thou like a roe or a young hart Upon the mountains of Bether.
