Augstā Dziesma 2
1 Es esmu roze Šaronā un lilija ielejā.
An maua madungʼ tik mamit mag Sharon, bende an ondanyo madongo e holo.
2 Tā kā lilija starp ērkšķiem, tāda ir mana draudzene starp tām meitām.
Mana ka ondanyo motwi e dier kuthe e kaka jaherana chalo e dier nyiri.
3 Tā kā ābele starp meža kokiem, tāds ir mans draugs starp tiem dēliem. Es ilgojos sēdēt viņa pavēnī, un viņa auglis manai mutei salds.
Mana kaka yiend olemo mayom manie dier yiende mamoko mag bungu, e kaka jaherana chalo e dier chwo matindo. Amor ka abet e tipone, kendo olembe milimili e dhoga.
4 Viņš mani ved vīna namā, un mīlestība ir viņa karogs pār mani.
Osetera e od budho mare, kendo herane oliero e wiya ka bendera.
5 Atspirdzinājiet mani ar vīna ogām un spēcinājiet mani ar āboliem; jo es nīkstu no mīlestības.
Miya jip gi olemb mzabibu mosemo e chiengʼ, duog chunya gi olemo mayom, nikech hera onura.
6 Viņa kreisā roka ir apakš manas galvas, un viņa labā roka mani apkampj.
Bade ma koracham oteno wiya to bade ma korachwich okwaka.
7 Es jūs mīļi lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, pie tām stirnām un kalnu kazām laukā, neuztraucat un nemodinājat mīlestību, kamēr tai pašai patīk.
Un nyi Jerusalem, asiemou gi nying nyakech kod mwanda manie e thim, ni kik utug hera kata chiewe ka sa ne pok oromo.
8 Šī ir mana drauga balss; redzi, viņš nāk un lēkā pa tiem kalniem un deij pa tiem pakalniem.
Lingʼane, awinjo dwond jaherana kabiro! Kochikore ewi gode kobiro, kendo obiro kolengʼore ewi gode matindo.
9 Mans draugs ir līdzīgs stirnai vai jaunam briedim. Redzi, viņš stāv aiz sienas, skatās caur logiem un raugās caur skadriņiem.
Jaherana chalo gi mwanda manie thim. Nene kaka ochungʼ e tok ohinga, kongʼicho gie dirise manie kor ohinga, kendo kongʼicho gie bath dirisa.
10 Mans draugs atbild un saka uz mani: celies, mana draudzene, mana skaistā, un nāc!
Jaherana nowuoyo kendo nowachona niya, “Aa malo jaherana, bi wadhiyo, yaye jaber.
11 Jo redzi, ziema ir pagājusi, stiprais lietus jau ir pārgājis un nost.
Ndalo chwiri osekalo; koth osechok kendo oserumo.
12 Puķes rādās laukā, dziesmu laiks atnācis, un ūbeles balss dzirdama mūsu zemē.
Maua osechako thiewo e puothe; kinde mag wer osechopo, ndalo ma akuch oduglani werie mamit koro winjore e gwengʼwa.
13 Vīģes koks dabūjis pumpurus, un vīna koki plaukst un dod smaržu; celies, nāc, mana draudzene, mana skaistā, nāc šurp!
Yiend ngʼowu golo olembene mokwongo; thiepe mag mzabibu keyo tikgi mamit. Aa malo ibi, jaherana; bi mondo wadhiyo, yaye jaber.”
14 Mans balodis akmeņu kalnos, apslēptos plaisumos, parādi man savu vaigu, dod man savu balsi dzirdēt; jo tava balss ir salda, un tavs vaigs ir mīlīgs.
Yaye akucha manie buche manie kor lwanda; kuonde mopondo manie kor gode, yie aneye wangʼi, kendo yie awinjie dwondi; nimar dwondi mit, kendo wangʼi ber neno.
15 Gūstat mums lapsas, tās mazās lapsas, kas vīna dārzus maitā, jo mūsu vīna dārzi stāv ziedos.
Maknwauru nyithind bwe ma pod tindo, maketho puothewa mag mzabibu; nikech dipo ka giketho mzabibuwa mosechako thiewo.
16 Mans draugs ir mans, es esmu viņa, kas pa tām lilijām gana.
Jaherana en mara kendo an mare; odongo maber e dier ondanyo.
17 Kamēr diena metās dzestra un ēnas bēg, atgriezies, mans draugs, kā stirna, vai kā jauns briedis pa kalnu plaisumiem.
Nyaka chop piny yawre kendo tipo mag gik moko lal, duog ira, jaherana, mana kaka mwanda gi le mamoko ringo kadok e gode.
