Augstā Dziesma 2
1 Es esmu roze Šaronā un lilija ielejā.
- Ja sam cvijet šaronski, ljiljan u dolu.
2 Tā kā lilija starp ērkšķiem, tāda ir mana draudzene starp tām meitām.
- Što je ljiljan među trnjem, to je prijateljica moja među djevojkama.
3 Tā kā ābele starp meža kokiem, tāds ir mans draugs starp tiem dēliem. Es ilgojos sēdēt viņa pavēnī, un viņa auglis manai mutei salds.
- Što je jabuka među šumskim stablima, to je dragi moj među mladićima; bila sam željna hlada njezina i sjedoh, plodovi njeni slatki su grlu mome.
4 Viņš mani ved vīna namā, un mīlestība ir viņa karogs pār mani.
Uveo me u odaje vina i pokrio me zastavom ljubavi.
5 Atspirdzinājiet mani ar vīna ogām un spēcinājiet mani ar āboliem; jo es nīkstu no mīlestības.
Okrijepite me kolačima, osvježite jabukama, jer sam bolna od ljubavi.
6 Viņa kreisā roka ir apakš manas galvas, un viņa labā roka mani apkampj.
Njegova mi je lijeva ruka pod glavom, a desnom me grli.
7 Es jūs mīļi lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, pie tām stirnām un kalnu kazām laukā, neuztraucat un nemodinājat mīlestību, kamēr tai pašai patīk.
- Kćeri jeruzalemske, zaklinjem vas srnama i košutama poljskim, ne budite, ne budite ljubav moju dok sama ne bude htjela!
8 Šī ir mana drauga balss; redzi, viņš nāk un lēkā pa tiem kalniem un deij pa tiem pakalniem.
Glas dragoga moga! Evo ga, dolazi, prelijeće brda, preskakuje brežuljke.
9 Mans draugs ir līdzīgs stirnai vai jaunam briedim. Redzi, viņš stāv aiz sienas, skatās caur logiem un raugās caur skadriņiem.
Dragi je moj kao srna, on je kao jelenče. Evo ga za našim zidom, gleda kroz prozore, zaviruje kroz rešetke.
10 Mans draugs atbild un saka uz mani: celies, mana draudzene, mana skaistā, un nāc!
Dragi moj podiže glas i govori mi: “Ustani, dragano moja, ljepoto moja, i dođi,
11 Jo redzi, ziema ir pagājusi, stiprais lietus jau ir pārgājis un nost.
jer evo, zima je već minula, kiša je prošla i nestala.
12 Puķes rādās laukā, dziesmu laiks atnācis, un ūbeles balss dzirdama mūsu zemē.
Cvijeće se po zemlji ukazuje, vrijeme pjevanja dođe i glas se grličin čuje u našem kraju.
13 Vīģes koks dabūjis pumpurus, un vīna koki plaukst un dod smaržu; celies, nāc, mana draudzene, mana skaistā, nāc šurp!
Smokva je izbacila prve plodove, vinograd, u cvatu, miriše. Ustani, dragano moja, ljepoto moja i dođi.
14 Mans balodis akmeņu kalnos, apslēptos plaisumos, parādi man savu vaigu, dod man savu balsi dzirdēt; jo tava balss ir salda, un tavs vaigs ir mīlīgs.
Golubice moja, u spiljama kamenim, u skrovištima vrletnim, daj da ti vidim lice i da ti čujem glas, jer glas je tvoj ugodan i lice je tvoje krasno.”
15 Gūstat mums lapsas, tās mazās lapsas, kas vīna dārzus maitā, jo mūsu vīna dārzi stāv ziedos.
Pohvatajte lisice, male lisice što oštećuju vinograde, naše vinograde u cvatu.
16 Mans draugs ir mans, es esmu viņa, kas pa tām lilijām gana.
Dragi moj pripada meni, a ja njemu, on pase među ljiljanima.
17 Kamēr diena metās dzestra un ēnas bēg, atgriezies, mans draugs, kā stirna, vai kā jauns briedis pa kalnu plaisumiem.
Prije nego dan izdahne i sjene se spuste, vrati se, dragi moj: budi lagan kao srna, kao lane na gori Beteru.
