Augstā Dziesma 2
1 Es esmu roze Šaronā un lilija ielejā.
Kai tah Sharon rhaimoei neh tuikol kah tuilipai ni.
2 Tā kā lilija starp ērkšķiem, tāda ir mana draudzene starp tām meitām.
Mutlo hling puem kah tuilipai bangla tanu lakli tah kamah cangyaeh van pawn ni.
3 Tā kā ābele starp meža kokiem, tāds ir mans draugs starp tiem dēliem. Es ilgojos sēdēt viņa pavēnī, un viņa auglis manai mutei salds.
Duup thing lakli thaihthawn kah bangla tongpa lakli ah tah kamah hlo van pawn ni. A hlipkhup ah ka naep tih ka ngol vaengah a thaih khaw ka dang dongah didip mai.
4 Viņš mani ved vīna namā, un mīlestība ir viņa karogs pār mani.
Misur im la kai n'khuen tih kai soah amah kah lungnah hnitai a hlaek.
5 Atspirdzinājiet mani ar vīna ogām un spēcinājiet mani ar āboliem; jo es nīkstu no mīlestības.
Ka lungnah he a tloh dongah yukhap neh kai n'duel tih thaihthawn neh kai n'caih sak.
6 Viņa kreisā roka ir apakš manas galvas, un viņa labā roka mani apkampj.
A banvoei kut te ka lu hmui la a tloeng tih a bantang kut loh kai n'kop.
7 Es jūs mīļi lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, pie tām stirnām un kalnu kazām laukā, neuztraucat un nemodinājat mīlestību, kamēr tai pašai patīk.
Jerusalem nu rhoek nang te kan caeng coeng. Kohong kah sakhi rhuinu long khaw sayuk long khaw n'haeng boel saeh. Lungnah loh a ngaih duela haenghang boeh.
8 Šī ir mana drauga balss; redzi, viņš nāk un lēkā pa tiem kalniem un deij pa tiem pakalniem.
Kai hlo ol tah tlang dong a poe, mol dong a buem tih ha pawk coeng he.
9 Mans draugs ir līdzīgs stirnai vai jaunam briedim. Redzi, viņš stāv aiz sienas, skatās caur logiem un raugās caur skadriņiem.
Kamah hlo tah kirhang neh rhangrhaeh ca aka puet ni. Mah kah thoh hlip ah pai he ne, bangbuet lamloh m'hmaitang tih thohhuel lamloh khooi.
10 Mans draugs atbild un saka uz mani: celies, mana draudzene, mana skaistā, un nāc!
Kamah hlo loh n'doo tih kai taengah, “Ka sakthen neh ka cangyaeh nang te thoo laeh, nang mah halo laeh,” a ti.
11 Jo redzi, ziema ir pagājusi, stiprais lietus jau ir pārgājis un nost.
Sikding, sikding a poeng atah khonal mael tih amah la cet coeng he.
12 Puķes rādās laukā, dziesmu laiks atnācis, un ūbeles balss dzirdama mūsu zemē.
Diklai ah rhaipai phoe tih laa sak tue pai. Mah khohmuen ah vahu ol n'yaak coeng.
13 Vīģes koks dabūjis pumpurus, un vīna koki plaukst un dod smaržu; celies, nāc, mana draudzene, mana skaistā, nāc šurp!
Thaibu a haengkang te hminkhah coeng tih, misur thaihmoe loh hmuehmuei a yal coeng. Thoo laeh oe, ka sakthen neh ka cangyaeh nang te lo dae lamtah namah mah lo laeh.
14 Mans balodis akmeņu kalnos, apslēptos plaisumos, parādi man savu vaigu, dod man savu balsi dzirdēt; jo tava balss ir salda, un tavs vaigs ir mīlīgs.
Ka vahui aw, thaelpang thaelrhaep ah khaw, longpoeng huephael ah khaw na mueimae te kai n'tueng lah. Na ol te tui tih na mueimae a rhoeprhui dongah na ol te ka yaak lah mako.
15 Gūstat mums lapsas, tās mazās lapsas, kas vīna dārzus maitā, jo mūsu vīna dārzi stāv ziedos.
Mah misurdum tah a thaihmoe dongah misurdum aka phae maetang, maetang ca rhoek te mah hamla tu sih.
16 Mans draugs ir mans, es esmu viņa, kas pa tām lilijām gana.
Kamah hlo tah kamah ham saeh lamtah kai khaw anih hamla tuilipai lakli ah ka luem.
17 Kamēr diena metās dzestra un ēnas bēg, atgriezies, mans draugs, kā stirna, vai kā jauns briedis pa kalnu plaisumiem.
Khothaih thoeng tih khokhawn a rhaelrham hil khaw mael laeh. Kai hlo nang loh tlang naeng kah kirhang neh rhangrhaeh ca khaw puet lah.
