Augstā Dziesma 2
1 Es esmu roze Šaronā un lilija ielejā.
Kai loe Sharon ih Rose pawk, azawn ih lili pawk ah ka oh.
2 Tā kā lilija starp ērkšķiem, tāda ir mana draudzene starp tām meitām.
Ka tlangai loe tanglanawk hoi patah naah, nang loe soekhring salak ih lili pawk baktiah na oh.
3 Tā kā ābele starp meža kokiem, tāds ir mans draugs starp tiem dēliem. Es ilgojos sēdēt viņa pavēnī, un viņa auglis manai mutei salds.
Ka tlangai loe, thendoengnawk hoi patah naah, nang loe tupui thungah kaom thingnawk salak ih epal thing baktiah na oh; poeknawmhaih hoiah anih ih tahlip ah kang hnut moe, kaluep dueng anih ih athaih to ka caak.
4 Viņš mani ved vīna namā, un mīlestība ir viņa karogs pār mani.
Anih mah buhraenghaih im ah ang caeh haih moe, amlunghaih kahni to ka nui ah ang khuk pae.
5 Atspirdzinājiet mani ar vīna ogām un spēcinājiet mani ar āboliem; jo es nīkstu no mīlestības.
Tlangai dawn loiah kang pho sut boeh pongah, misur thaih kazaek hoiah tha na caksak ah loe, epal thaih hoiah poekhaih na caisak ah.
6 Viņa kreisā roka ir apakš manas galvas, un viņa labā roka mani apkampj.
Anih ih banqoi ban ah lu kang hngoeng, anih ih bantang ban hoiah kai ang takoih.
7 Es jūs mīļi lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, pie tām stirnām un kalnu kazām laukā, neuztraucat un nemodinājat mīlestību, kamēr tai pašai patīk.
Jerusalem canunawk, taw ih sakhi hoi tasuknawk, angmah koehah angthawk ai karoek to ka tlangai to, palawt o han ai ah lok kang thuih o.
8 Šī ir mana drauga balss; redzi, viņš nāk un lēkā pa tiem kalniem un deij pa tiem pakalniem.
Ka tlangai ih lok to ka thaih! Khenah, anih loe maenawk hoi maesomnawk to poeng moe, angzoh boeh.
9 Mans draugs ir līdzīgs stirnai vai jaunam briedim. Redzi, viņš stāv aiz sienas, skatās caur logiem un raugās caur skadriņiem.
Kai ih tlangai loe saning nawk sakhi, to tih ai boeh loe tasuk baktiah oh; khenah, anih loe aicae im tapang hnuk bangah angdoet, thokbuem hoiah a khet, thokbuem akhaw hoiah a bih.
10 Mans draugs atbild un saka uz mani: celies, mana draudzene, mana skaistā, un nāc!
Ka tlangai mah kai khaeah, Thendoeng ih lok Ka tlangai, kranghoih ka tlangai, angthawk ah loe, angzo ah.
11 Jo redzi, ziema ir pagājusi, stiprais lietus jau ir pārgājis un nost.
Khenah, sik tue laemh boeh, khotui doeh cing boeh moe, anghmat boeh.
12 Puķes rādās laukā, dziesmu laiks atnācis, un ūbeles balss dzirdama mūsu zemē.
Long ah apawknawk apawk o boeh, tavaanawk hanghaih tue to phak boeh, prae thungah pahuu oihaih lok to a thaih o let bae boeh.
13 Vīģes koks dabūjis pumpurus, un vīna koki plaukst un dod smaržu; celies, nāc, mana draudzene, mana skaistā, nāc šurp!
Thaiduetkung mah athaih kahing to athaih boeh, misurkung doeh tadok tacawt boeh moe, ahmui amsong boeh. Ka tlangai, kranghoih ka tlangai, angthawk ah loe angzo ah.
14 Mans balodis akmeņu kalnos, apslēptos plaisumos, parādi man savu vaigu, dod man savu balsi dzirdēt; jo tava balss ir salda, un tavs vaigs ir mīlīgs.
Aw cathaeng khaw ah kaom, mae taeng ih anghawkhaih ahmuen ah kaom, kai ih pahuu, na mikhmai to na patuek ah loe, na lok to na thaisak ah; na lok loe amding rue moe, na mikhmai loe palung han akap.
15 Gūstat mums lapsas, tās mazās lapsas, kas vīna dārzus maitā, jo mūsu vīna dārzi stāv ziedos.
Misurkungnawk amrosak tasuinawk hoi tasui caanawk to kaicae hanah na naeh pae oh; kaicae ih misurkungnawk loe apawk apawk o boeh.
16 Mans draugs ir mans, es esmu viņa, kas pa tām lilijām gana.
Ka tlangai loe kai ih ni, kai doeh anih ih ni; anih mah angmah ih tuunawk to lili pawknawk salakah rawkcak to pacah.
17 Kamēr diena metās dzestra un ēnas bēg, atgriezies, mans draugs, kā stirna, vai kā jauns briedis pa kalnu plaisumiem.
Ka tlangai oe, khodai tom moe, khoving anghma ai naah, Bether mae nui ih sakhi hoi tasuk baktiah amtueng let rae ah.
