Augstā Dziesma 2
1 Es esmu roze Šaronā un lilija ielejā.
Na da soge ale ifa mosoi Sia: lane sogega bugi agoai. Amola na da ‘lili’ mosoi goumi fago ganodini aligi agoai.” Dunu da amane sia: sa,
2 Tā kā lilija starp ērkšķiem, tāda ir mana draudzene starp tām meitām.
“Na dogolegei! Di da uda gilisisu amo ganodini, ‘lili’ mosoi noga: iwane, aya: gaga: nomei gigisi ganodini agoai ba: sa.” Uda da amane sia: sa,
3 Tā kā ābele starp meža kokiem, tāds ir mans draugs starp tiem dēliem. Es ilgojos sēdēt viņa pavēnī, un viņa auglis manai mutei salds.
“Na dogolegei da dunu eno gilisi amoga ‘a: bele’ ifa noga: i amo iwilaga aligi ifa ganodini bugi agoai ba: sa. Na da ea baba ganodini fimusa: hanai gala. Amola ea fage legei da nama hedaidafa gala.
4 Viņš mani ved vīna namā, un mīlestība ir viņa karogs pār mani.
E da na ea lolo nabe diasuga oule misi. Amola e da ea gosagisu abula amo na dedeboma: ne, hiougili gadoi. Ea gosagisu da sasagesu hou.
5 Atspirdzinājiet mani ar vīna ogām un spēcinājiet mani ar āboliem; jo es nīkstu no mīlestības.
Na da bu gasa lama: ne, hafoga: i waini fage nama ima. Na bu obeagima: ne, ‘a: bele’ fage nama ima. Na da sasagesu hou ha: giwane hamobeba: le, gasa hamedei gala.
6 Viņa kreisā roka ir apakš manas galvas, un viņa labā roka mani apkampj.
Ea fofadi lobo da na dialumaha diala, amola ea lobodafa da na sogoba: le nonogosa.
7 Es jūs mīļi lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, pie tām stirnām un kalnu kazām laukā, neuztraucat un nemodinājat mīlestību, kamēr tai pašai patīk.
Yelusaleme uda, dilia! Hehenasu ‘dia’ gebo amola ‘gasele dia’ gebo ilia houba: le, sia: dafawaneyale ilegema. Ania sasagesu gilisili fibi hou mae hedofama: ne sia: ma!” Uda da amane sia: i,
8 Šī ir mana drauga balss; redzi, viņš nāk un lēkā pa tiem kalniem un deij pa tiem pakalniem.
“Na da na sasagesu dunu ea sia: be naba. E da goumi da: iya giadofale hehenaiya manebe. E da agolo da: iya giadofale nama manebe.
9 Mans draugs ir līdzīgs stirnai vai jaunam briedim. Redzi, viņš stāv aiz sienas, skatās caur logiem un raugās caur skadriņiem.
Na sasagesu dunu da ‘gasele’ dia agoai ba: sa. E da waha debe ‘dia’ gawali agoai gala. E da dobea fei bega: aligisa. E da fo logo agei gelabodiliaga ba: sa. E da ifa gigiadomai gelabodiliaga ba: sa.
10 Mans draugs atbild un saka uz mani: celies, mana draudzene, mana skaistā, un nāc!
Na sasagesu dunu da nama sia: sa.” Dunu da amane sia: i, “Na dogolei! Misa! Ani ahoa: di!
11 Jo redzi, ziema ir pagājusi, stiprais lietus jau ir pārgājis un nost.
Anegagi oubi da yolei. Gibu amola da yolei.
12 Puķes rādās laukā, dziesmu laiks atnācis, un ūbeles balss dzirdama mūsu zemē.
Sogega mosoi da falegai dagoi. Wali da gesami hea: su esoha. Moifufui amoga ‘dafe’ sio da gesami hea: lala.
13 Vīģes koks dabūjis pumpurus, un vīna koki plaukst un dod smaržu; celies, nāc, mana draudzene, mana skaistā, nāc šurp!
Figi fage da muni yosa. Efe mosoi da falegabeba: le, hisi da gabusiga: agoai naba. Na dogolegei! Misa! Ani ahoa: di!
14 Mans balodis akmeņu kalnos, apslēptos plaisumos, parādi man savu vaigu, dod man savu balsi dzirdēt; jo tava balss ir salda, un tavs vaigs ir mīlīgs.
Di da ‘dafe’ sio amo da igi bagade gouda: i gala: i adobo amo ganodini wamoaligisa agoane ba: sa. Dia odagi noga: idafa, na da ba: ma: ma. Dia sia: noga: idafa na da nabima: ma.
15 Gūstat mums lapsas, tās mazās lapsas, kas vīna dārzus maitā, jo mūsu vīna dārzi stāv ziedos.
Fogisi wa: me da waini sagai sogea heda: i amo wadela: lesisa: besa: le, ili seba: ma.” Uda da amane sia: i,
16 Mans draugs ir mans, es esmu viņa, kas pa tām lilijām gana.
“Na sasagesu dunu da na: Amola na da ea: E da ea sibi wa: i amo ‘lili’ bugiga ha: i manu ianeawane,
17 Kamēr diena metās dzestra un ēnas bēg, atgriezies, mans draugs, kā stirna, vai kā jauns briedis pa kalnu plaisumiem.
hahabe fo da fulabosea amola gasi da alalolesi ba: sea fawane yolesisa. Na dogolegei! Buhagima! ‘Gasele dia’ ohe agoane amola ‘dia’ gawali amo da Bidia goumi alelaloi amoga esala agoane, buhagima.
