Rutes 3

1 Un Naēmja, viņas vīramāte, uz viņu sacīja: mana meita, vai es tev lai nemeklēju dusas vietu, kur tev labi klājās.

Postquam autem reversa est ad socrum suam, audivit ab ea: Filia mea, quæram tibi requiem, et providebo ut bene sit tibi.

2 Nu tad, vai Boas, pie kura kalponēm tu esi turējusies, nav no mūsu tuviem radiem? Redzi, šo nakti viņš vētīs miežus klonā.

Booz iste, cuius puellis in agro iuncta es, propinquus noster est, et hac nocte aream hordei ventilat.

3 Tad nu mazgājies un svaidies un apvelc savas drēbes un noej uz to klonu, un neparādies tam vīram, kamēr viņš beidzis ēst un dzert.

Lavare igitur, et undere, et induere cultioribus vestimentis, et descende in aream. Non te videat homo, donec esum potumque finierit.

4 Un kad viņš apguļas, tad ņem to vietu vērā, kur viņš apgulsies, un pieej un atsedz viņa kājgalu, un apgulies, tad viņš tev sacīs, kas tev būs jādara.

Quando autem ierit ad dormiendum, nota locum in quo dormiat: veniesque et discooperies pallium, quo operitur a parte pedum, et proiicies te, et ibi iacebis: ipse autem dicet tibi quid agere debeas.

5 Un viņa uz to sacīja: visu, ko tu man esi sacījusi, to es darīšu.

Quæ respondit: Quidquid præceperis, faciam.

6 Tā viņa nogāja uz to klonu un darīja, tā kā viņas vīramāte viņai bija pavēlējusi.

Descenditque in aream, et fecit omnia, quæ sibi imperaverat socrus.

7 Kad nu Boas bija ēdis un dzēris, un viņa sirds bija līksma, tad viņš gāja apgulties aiz gubas. Tad viņa nāca klusiņām un atsedza viņa kājgalu un apgūlās.

Cumque comedisset Booz, et bibisset, et factus esset hilarior, issetque ad dormiendum iuxta acervum manipulorum, venit abscondite, et discooperto pallio a pedibus eius, se proiecit.

8 Un nakts vidū tas vīrs izbijās, un palocījās, un redzi, viena sieviete gulēja viņam kājgalā.

Et ecce, nocte iam media expavit homo, et conturbatus est: viditque mulierem iacentem ad pedes suos,

9 Un viņš sacīja: kas tu esi? Un tā sacīja: es esmu Rute, tava kalpone, izplēt savus spārnus pār savu kalponi, jo tu esi tas tuvinieks.

et ait illi: Quæ es? Illaque respondit: Ego sum Ruth ancilla tua: expande pallium tuum super famulam tuam, quia propinquus es.

10 Un viņš sacīja: esi svētīta no Tā Kunga, mana meita! Šī tava pēdējā mīlība ir labāka, nekā tā pirmā, tāpēc ka tu neesi dzinusies pakaļ jaunekļiem, nedz bagātam, nedz nabagam.

Et ille, Benedicta, inquit, es a Domino filia, et priorem misericordiam posteriore superasti: quia non est secuta iuvenes pauperes, sive divites.

11 Un nu, mana meita, nebīsties! Visu, ko tu esi sacījusi, es tev darīšu; jo visos manu ļaužu vārtos ir zināms, ka tu esi godīga sieva.

Noli ergo metuere, sed quidquid dixeris mihi, faciam tibi. Scit enim omnis populus, qui habitat intra portas urbis meæ, mulierem te esse virtutis.

12 Nu tas gan ir tiesa, ka esmu tuvinieks, bet tur ir vēl viens jo tuvāks nekā es.

Nec abnuo me propinquum, sed est alius me propinquior.

13 Paliec šo nakti, un rītu, ja viņš tevi ņems, labi, lai viņš tevi ņem; bet ja viņam negribās tevi ņemt, tad es tevi apņemšu, tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo. Guli līdz rītam.

Quiesce hac nocte: et facto mane, si te voluerit propinquitatis iure retinere, bene res acta est: sin autem ille noluerit, ego te absque ulla dubitatione suscipiam, vivit Dominus. Dormi usque mane.

14 Tad tā apgūlās viņam kājgalā līdz rītam un uzcēlās, pirms viens otru varēja pazīt, jo viņš sacīja: lai netop zināms, ka sieviete ir klonā nākusi.

Dormivit itaque ad pedes eius, usque ad noctis abscessum. Surrexit itaque antequam homines se cognoscerent mutuo, et dixit Booz: Cave ne quis noverit quod huc veneris.

15 Un viņš sacīja: dod šurp savu apsegu, kas tev ir klātu, un turi to; un viņa to turēja. Un viņš mēroja sešus mērus miežu un uzlika tos viņai, un gāja pilsētā.

Et rursum, Expande, inquit, pallium tuum, quo operiris, et tene utraque manu. Qua extendente, et tenente, mensus est sex modios hordei, et posuit super eam. Quæ portans ingressa est civitatem,

16 Tad viņa nāca pie savas vīramātes, un tā sacīja: kā klājās, mana meita? Un tā viņai teica visu, ko tas vīrs viņai bija darījis.

et venit ad socrum suam. Quæ dixit ei: Quid egisti filia? Narravitque ei omnia, quæ sibi fecisset homo.

17 Viņa arī sacīja: šos sešus (mērus) miežu viņš man devis, jo viņš uz mani sacīja: tev tukšai nebūs nākt pie savas vīramātes.

Et ait: Ecce sex modios hordei dedit mihi, et ait: Nolo vacuam te reverti ad socrum tuam.

18 Tad viņa sacīja, paliec klusu, mana meita, kamēr tu zini, kā šī lieta izdosies, jo tas vīrs nedosies mierā, bet šo lietu šodien izvedīs galā.

Dixitque Noemi: Expecta filia donec videamus quem res exitum habeat. Neque enim cessabit homo nisi compleverit quod locutus est.