Pāvilavēstulē Romiešiem 9
1 Es patiesību saku iekš Kristus, es nemeloju, jo mana sirdsapziņa man liecību dod iekš Svēta Gara,
I SPEAK the truth in Christ, I lie not, (my conscience also bearing witness to me in the Holy Ghost, )
2 Ka man ir lielas skumjas un nemitīgas sāpes manā sirdī.
that great is my sorrow and unceasing the anguish in my heart.
3 Jo es būtu vēlējies pats būt nolādēts no Kristus par maniem brāļiem, kas ir mani radi pēc miesas;
For could I myself wish that an anathema should be from Christ upon my brethren, my kinsmen according to the flesh?
4 Tie ir Israēlieši, tiem pieder tā bērnība un tā godība un tās derības un tā bauslība un Tā Dieva kalpošana un tās apsolīšanas,
who are Israelites; whose is the adoption, and the glory, and the covenants, and the gift of the law, and the sacred service, and the promises;
5 Tiem tie tēvi, no kuriem arī Kristus pēc miesas; tas ir Dievs pār visiem, augsti teicams mūžīgi. Āmen. (aiōn g165)
of whom are the fathers, and from whom as respecting the flesh Christ sprung, who is over all, the blessed God for evermore. Amen. (aiōn g165)
6 Tomēr ne tā, tā kā Dieva vārds būtu pakritis; jo ne visi, kas no Israēla, ir Israēls,
Now it is not supposable that the word of God hath failed. For these are not all Israel, who are of Israel:
7 Nedz tie visi tādēļ bērni, ka tie ir Ābrahāma dzimums, bet: “Iekš Īzaka tev dzimums taps dēvēts.”
nor, because they are the seed of Abraham, are they all children: but, in Isaac shall thy seed be called.
8 Tas ir: ne tie miesas bērni ir Dieva bērni, bet tie apsolīšanas bērni top turēti par dzimumu.
That is, not the children of the flesh, these are the children of God: but the children of the promise are accounted for the seed.
9 Jo tas apsolīšanas vārds ir šis: ap šo pašu laiku Es nākšu, tad Sārai būs dēls.
For the word of promise is this, At that time will I come, and Sarah shall have a son.
10 Un ne vien šī, bet arī Rebeka, kad bija grūta no viena, no Īzaka, mūsu tēva -
And not only so; but when Rebecca also had conception by one, even Isaac our father;
11 Jo kad tie bērni vēl nebija dzimuši, nedz darījuši ne laba ne ļauna, lai Dieva nodoms, kā Viņš izredzējis, pastāvētu, ne pēc darbiem, bet pēc Tā aicinātāja;
(though the children were not yet born, nor had done any thing good or evil, that according to the election of God the purpose might abide, not from works, but from him who called; )
12 Tad viņai kļuva sacīts: lielākais kalpos mazākajam;
it was said unto her, “That the elder shall be servant to the younger.”
13 Tā kā ir rakstīts: Es Jēkabu esmu mīlējis un Ēsavu ienīdējis.
As it is written, “Jacob have I loved, but Esau have I hated.”
14 Ko nu lai sakām? Vai netaisnība ir pie Dieva? Nebūt ne!
What shall we say therefore? Is there unrighteousness with God? God forbid.
15 Jo uz Mozu Viņš saka: Es žēlošu, ko žēloju, un apžēlošos, par ko apžēlojos.
For he saith to Moses, “I will have mercy on whom I will have mercy, and I will have compassion on whom I will have compassion.”
16 Tad nu tas nav ne no cilvēka gribēšanas, ne no cilvēka skriešanas, bet no Dieva apžēlošanās.
Well then, it is not of him that willeth, nor of him that runneth, but of God who sheweth mercy.
17 Jo tas raksts saka uz Faraonu: itin tāpēc Es tevi esmu cēlis, ka Es pie tevis parādītu Savu spēku, un ka Mans Vārds taptu pasludināts visā pasaulē.
For the scripture saith to Pharaoh, “That for this very end have I raised thee up, that I might display in thee my power, and that my name may be proclaimed in all the earth.”
18 Tad nu Viņš apžēlojās, par ko Tas grib, un apcietina, ko Tas grib.
Well then, he hath mercy on whom he will, but whom he will he hardeneth.
19 Tu nu gan uz mani sacīsi: ko tad Viņš vēl rāj? Jo kas Viņa prātam var pretī turēties?
Wilt thou then say to me, Why yet doth he blame us? Who hath resisted his will?
20 Bet, ak cilvēciņ! Kas tu tāds esi, ka tu gribi ar Dievu tiesāties? Vai kāds darbs uz savu meistaru saka: kam tu mani tādu esi taisījis?
Nay but, O man, who art thou that disputest against God? Shall the thing fashioned say to him that fashioned it, Why hast thou made me thus?
21 Vai tad podniekam nav vara pār mālu, no tās pašas pītes taisīt citu trauku godam un citu negodam?
Hath not the potter power over the clay, from the same mass to make one vessel for an honourable use, and another for a dishonourable?
22 Bet nu Dievs, gribēdams dusmību parādīt un Savu spēku zināmu darīt, ar lielu lēnprātību ir panesis tos dusmības traukus, sataisītus uz pazušanu,
But what if God, willing to display his wrath, and to make known what is possible with him, hath borne with much long-suffering the vessels of wrath fitted for perdition:
23 Un ka Tas Savas godības bagātību parādītu pie tiem žēlastības traukiem, ko Viņš iepriekš ir sataisījis uz godību.
and that he might make known the riches of his glory upon the vessels of mercy which he had before prepared for glory:
24 Tādus Viņš arī mūs ir aicinājis, ne vien no Jūdiem, bet arī no pagāniem.
even us, whom he hath called, not only out of the Jews, but out of the Gentiles?
25 Tā kā Viņš arī pie Hozejas saka: Es tos saukšu par Saviem ļaudīm, kas Mani ļaudis nebija, un par Savu mīļo, kas Man mīļa nebija;
As also he saith in Hosea, “I will call her which was not my people, my people; and her which was not beloved, beloved.
26 Un notiks tanī vietā, kur uz tiem tika sacīts: Jūs neesat Mani ļaudis! Tur tie taps saukti Tā dzīvā Dieva bērni.
And it shall be in the place where it was said unto them, ye are not my people; there shall they be called the sons of the living God.”
27 Un Jesaja izsauc pār Israēli: ja Israēla bērnu skaits būtu kā jūras smiltis, tomēr tikai atlikums taps izglābts.
But Isaiah crieth concerning Israel, “Though the number of the sons of Israel be as the sand of the sea, a remnant shall be saved:
28 Jo Viņš to vārdu piepilda un pasteidz iekš taisnības; jo drīz Tas Kungs to vārdu izdarīs virs zemes.
for he will finish the account, and cut it short in righteousness: because a concise account will the Lord make on the earth.”
29 Un itin kā Jesaja ir papriekš sacījis: ja Tas Kungs Cebaot mums nebūtu atlicinājis kādu sēklu, tad mēs būtu palikuši tā kā Sodoma un līdzīgi Gomorai.
Even as Isaiah had said before, “Except the Lord of Sabaoth had left unto us a seed, we should have become as Sodom, and been made like unto Gomorrha.”
30 Ko nu lai sakām? Ka pagāni, kas pēc taisnības nedzinās, taisnību dabūjuši, proti to taisnību no ticības;
What then shall we say? That the Gentiles, who pursued not after righteousness, have attained unto righteousness, even the righteousness which is by faith.
31 Bet Israēls, pēc taisnības bauslības dzīdamies, to taisnības bauslību nav panācis.
But Israel, pursuing after the law of righteousness, hath not come up to the law of righteousness.
32 Kādēļ? Tādēļ ka ne no ticības bet tā kā no bauslības darbiem (to meklēja); jo tie ir piedauzījušies pie tā piedauzīšanas akmens,
And why? Because they sought it not by faith, but as by the works of the law. For they stumbled against that stone of stumbling;
33 Itin kā ir rakstīts: redzi, Es lieku Ciānā piedauzīšanas akmeni un apgrēcības klinti, un kas uz Viņu tic nepaliks kaunā.
as it is written, “Behold, I lay in Zion a stone of stumbling, and a rock of offence: and every one that believeth in him shall not be confounded.”
