Pāvilavēstulē Romiešiem 14
1 Pieņemiet to, kas ir vājš ticībā, viņa prātu nesajaukdami.
yo jano. adR^iDhavishvAsastaM yuShmAkaM sa NginaM kuruta kintu sandehavichArArthaM nahi|
2 Jo cits tic, ka visu var ēst, bet kas ir vājš, tas ēd dārza augļus.
yato niShiddhaM kimapi khAdyadravyaM nAsti, kasyachijjanasya pratyaya etAdR^isho vidyate kintvadR^iDhavishvAsaH kashchidaparo janaH kevalaM shAkaM bhu NktaM|
3 Kas ēd, tas lai nenicina to, kas neēd; un kas neēd, tas lai netiesā to, kas ēd; jo Dievs viņu ir pieņēmis.
tarhi yo janaH sAdhAraNaM dravyaM bhu Nkte sa visheShadravyabhoktAraM nAvajAnIyAt tathA visheShadravyabhoktApi sAdhAraNadravyabhoktAraM doShiNaM na kuryyAt, yasmAd Ishvarastam agR^ihlAt|
4 Kas tu tāds esi, ka tu cita kalpu tiesā? Viņš stāv, vai krīt savam paša Kungam; bet viņš taps pacelts, jo Dievs ir spēcīgs, viņu pacelt.
he paradAsasya dUShayitastvaM kaH? nijaprabhoH samIpe tena padasthena padachyutena vA bhavitavyaM sa cha padastha eva bhaviShyati yata IshvarastaM padasthaM karttuM shaknoti|
5 Dažs cienī vienu dienu vairāk nekā otru, bet dažs visas dienas cienī vienādi; ikviens par to lai pats savā prātā zinās.
apara ncha kashchijjano dinAd dinaM visheShaM manyate kashchittu sarvvANi dinAni samAnAni manyate, ekaiko janaH svIyamanasi vivichya nishchinotu|
6 Kas kādu dienu cienī, tas to cienī Tam Kungam; un kas to dienu necienī, tas to necienī Tam Kungam. Kas ēd, tas ēd Tam Kungam, jo viņš pateicās Dievam; un kas neēd, tas neēd Tam Kungam, un pateicās Dievam.
yo janaH ki nchana dinaM visheShaM manyate sa prabhubhaktyA tan manyate, yashcha janaH kimapi dinaM visheShaM na manyate so. api prabhubhaktyA tanna manyate; apara ncha yaH sarvvANi bhakShyadravyANi bhu Nkte sa prabhubhaktayA tAni bhu Nkte yataH sa IshvaraM dhanyaM vakti, yashcha na bhu Nkte so. api prabhubhaktyaiva na bhu njAna IshvaraM dhanyaM brUte|
7 Jo neviens mūsu starpā nedzīvo sev pašam, un neviens nemirst sev pašam.
aparam asmAkaM kashchit nijanimittaM prANAn dhArayati nijanimittaM mriyate vA tanna;
8 Jo kad dzīvojam, tad dzīvojam Tam Kungam; kad mirstam, tad mirstam Tam Kungam. Tāpēc vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam Tam Kungam.
kintu yadi vayaM prANAn dhArayAmastarhi prabhunimittaM dhArayAmaH, yadi cha prANAn tyajAmastarhyapi prabhunimittaM tyajAmaH, ataeva jIvane maraNe vA vayaM prabhorevAsmahe|
9 Jo tādēļ Kristus arī miris un augšāmcēlies un atkal dzīvs tapis, ka tas būtu Kungs pār mirušiem un dzīviem.
yato jIvanto mR^itAshchetyubhayeShAM lokAnAM prabhutvaprAptyarthaM khrIShTo mR^ita utthitaH punarjIvitashcha|
10 Bet tu, ko tu tiesā savu brāli? Jeb arī tu, ko tu nicini savu brāli? Jo mums visiem būs jāstājas priekš Kristus
kintu tvaM nijaM bhrAtaraM kuto dUShayasi? tathA tvaM nijaM bhrAtaraM kutastuchChaM jAnAsi? khrIShTasya vichArasiMhAsanasya sammukhe sarvvairasmAbhirupasthAtavyaM;
11 Jo ir rakstīts: “Es dzīvoju, saka Tas Kungs, Manā priekšā visi ceļi locīsies, un ikviena mēle teiks Dievu.”
yAdR^ishaM likhitam Aste, pareshaH shapathaM kurvvan vAkyametat purAvadat| sarvvo janaH samIpe me jAnupAtaM kariShyati| jihvaikaikA tatheshasya nighnatvaM svIkariShyati|
12 Tad nu ikviens no mums pats par sevi dos atbildēšanu Dievam.
ataeva IshvarasamIpe. asmAkam ekaikajanena nijA kathA kathayitavyA|
13 Tāpēc lai mēs cits citu vairs netiesājam, bet to tiesājiet jo vairāk, ka neviens savam brālim neliek piedauzīties, nedz tam dod apgrēcību.
itthaM sati vayam adyArabhya parasparaM na dUShayantaH svabhrAtu rvighno vyAghAto vA yanna jAyeta tAdR^ishImIhAM kurmmahe|
14 Es zinu un atzīstu tiešām iekš Tā Kunga Jēzus, ka neviena lieta no sevis nav nešķīsta; bet tam vien, kas to par nešķīstu tura, tam tā ir nešķīsta.
kimapi vastu svabhAvato nAshuchi bhavatItyahaM jAne tathA prabhunA yIshukhrIShTenApi nishchitaM jAne, kintu yo jano yad dravyam apavitraM jAnIte tasya kR^ite tad apavitram Aste|
15 Bet ja tavs brālis ēdiena dēļ noskumst, tad tu vairs nestaigā pēc mīlestības. Nesamaitā ar savu ēdienu to, par ko Kristus ir miris.
ataeva tava bhakShyadravyeNa tava bhrAtA shokAnvito bhavati tarhi tvaM bhrAtaraM prati premnA nAcharasi| khrIShTo yasya kR^ite svaprANAn vyayitavAn tvaM nijena bhakShyadravyeNa taM na nAshaya|
16 Tad nu lai jūsu labums netop zaimots,
aparaM yuShmAkam uttamaM karmma ninditaM na bhavatu|
17 Jo Dieva valstība nav ēdiens un dzēriens, bet taisnība un miers un prieks iekš Svētā Gara.
bhakShyaM peya ncheshvararAjyasya sAro nahi, kintu puNyaM shAntishcha pavitreNAtmanA jAta Anandashcha|
18 Jo kas šinīs lietās Kristum kalpo, tas ir Dievam patīkams un cilvēkiem pieņēmīgs.
etai ryo janaH khrIShTaM sevate, sa eveshvarasya tuShTikaro manuShyaishcha sukhyAtaH|
19 Tādēļ lai pēc tā dzenamies, kas der mieram un uztaisīšanai jūsu starpā.
ataeva yenAsmAkaM sarvveShAM parasparam aikyaM niShThA cha jAyate tadevAsmAbhi ryatitavyaM|
20 Neposti Dieva darbu ēdiena dēļ. Visas lietas gan ir šķīstas, bet tās ir nelabas tam cilvēkam, kas ēd un piedauzās.
bhakShyArtham Ishvarasya karmmaNo hAniM mA janayata; sarvvaM vastu pavitramiti satyaM tathApi yo jano yad bhuktvA vighnaM labhate tadarthaM tad bhadraM nahi|
21 Labāki ir, gaļas neēst un vīna nedzert, nekā to darīt, pie kā tavs brālis piedauzās, jeb apgrēcinājās, jeb (ticībā) top vājš.
tava mAMsabhakShaNasurApAnAdibhiH kriyAbhi ryadi tava bhrAtuH pAdaskhalanaM vighno vA chA nchalyaM vA jAyate tarhi tadbhojanapAnayostyAgo bhadraH|
22 Ja tev ir ticība, tad lai tā ir tev pašam Dieva priekšā. Svētīgs ir tas, kas sevi pašu netiesā iekš tā, ko viņš tura par labu.
yadi tava pratyayastiShThati tarhIshvarasya gochare svAntare taM gopaya; yo janaH svamatena svaM doShiNaM na karoti sa eva dhanyaH|
23 Bet kam ēdot prāts šaubās, tas ir pazudināts, jo tas nenāk no ticības; bet viss, kas nav no ticības, tas ir grēks.
kintu yaH kashchit saMshayya bhu Nkte. arthAt na pratItya bhu Nkte, sa evAvashyaM daNDArho bhaviShyati, yato yat pratyayajaM nahi tadeva pApamayaM bhavati|
