< Pāvilavēstulē Romiešiem 11 >
1 Tad nu es saku: vai Dievs Savus ļaudis ir atmetis? Nemaz ne! Jo es arīdzan esmu Israēlietis, no Ābrahāma dzimuma, no Benjamina cilts.
2 Dievs nav vis atmetis Savu tautu, ko Viņš papriekš ir izredzējis. Jeb vai jūs nezināt, ko tas raksts saka par Eliju, kā tas pie Dieva sūdz pret Israēli sacīdams:
3 “Kungs, tie Tavus praviešus ir nokāvuši un Tavus altārus apgāzuši, un es viens esmu atlicis, un tie meklē manu dzīvību.”
4 Bet ko Dievs tam atbildēdams saka? “Es Sev esmu atlicinājis septiņtūkstošus vīrus, kas ceļus nav locījuši Baāla priekšā.”
5 Tad nu arīdzan tāpat šinī laikā viens atlikums pēc žēlīgas izredzēšanas ir atlicis.
6 Bet ja tas ir caur žēlastību, tad tas vairs nav darbu nopelns; citādi žēlastība nav vairs žēlastība. Bet ja tas ir no darbiem, tad tā nav žēlastība; citādi nopelns nav vairs nopelns.
7 Ko tad nu? Ko Israēls meklē, to viņš nav dabūjis; tie izredzētie gan to ir dabūjuši, bet tie citi ir apcietinājušies,
8 Itin kā ir rakstīts: Dievs tiem ir devis grūta miega garu, acis, ka tie neredz, un ausis, ka tie nedzird, līdz šai dienai.
9 Un Dāvids saka: lai viņu galds viņiem paliek par valgu, par slazdu un par piedauzīšanu un par atmaksu!
10 Viņu acis lai top aptumšotas, ka neredz, un loki viņu muguru vienmēr!
11 Tad nu es saku: vai viņi tāpēc piedauzījušies, lai kristu? Nebūt ne! Bet caur viņu kritumu pagāniem pestīšana notikusi, viņiem par paskubināšanu, šiem dzīties pakaļ.
12 Bet, ja viņu kritums pasaulei ir bagātība un viņu trūkums pagāniem bagātība, cik vairāk viņu pilnums?
13 Jo es uz jums pagāniem runāju: pagānu apustulis būdams, es savu amatu gribu godāt,
14 Vai es jel tos, kas ir mana miesa, varētu paskubināt un kādus no tiem izglābt.
15 Jo ja viņu atmešana ir pasaules salīdzināšana, kas tad būs viņu pieņemšana, ja ne dzīvība no miroņiem?
16 Un ja tie (mīklas) pirmaji ir svēti, tad arī (visa) tā mīkla, un ja tā sakne svēta, tad arī tie zari.
17 Ja nu kādi no tiem zariem ir nolauzti, un tu, meža eļļas koks būdams, tiem esi uzpotēts un pie tā eļļas koka saknes un taukuma daļu esi dabūjis,
18 Tad nelielies pret tiem zariem; bet ja tu pret tiem lielīsies, tad zini: tu nenesi to sakni, bet tā sakne nes tevi.
19 Tu nu sacīsi: tie zari ir nolauzti ka es taptu iepotēts.
20 Gan labi; tie ir nolauzti neticības dēļ, un tu stāvi caur ticību: nelielies, bet bīsties!
21 Jo ja Dievs tos īstos zarus nav saudzējis, tad Viņš tevi gan arī nesaudzēs!
22 Tad redzi nu Dieva laipnību un bardzību! To bardzību pie tiem, kas ir krituši, bet to laipnību pie tevis, ja tu iekš tās laipnības paliksi; citādi tu arīdzan tapsi izcirsts.
23 Un viņi, ja tie neticībā nepaliks, arī taps iepotēti. Jo Dievs ir spēcīgs, viņus atkal iepotēt.
24 Jo ja tu no tā eļļas koka, kas pēc savas dabas mežā audzis, esi izcirsts un pret savu dabu esi iepotēts labā eļļas kokā, cik vairāk tie, kas jau pēc savas dabas tādi, savā paša eļļas kokā taps iepotēti!
25 Jo es negribu, brāļi, jums slēpt šo noslēpumu, (lai jūs neliekaties paši gudri esoši), ka Israēlim pa daļai apcietināšana ir notikusi, tiekams tas pagānu pilnums būs iegājis,
26 Un tā viss Israēls taps izglābts, itin kā ir rakstīts: Pestītājs nāks no Ciānas un nogriezīs bezdievīgo būšanu no Jēkaba.
27 Un šī ir Mana derība ar tiem, kad Es viņu grēkus atņemšu.
28 Tad pēc evaņģēlija tie gan ir ienaidnieki jūsu dēļ; bet pēc tās izredzēšanas tie ir mīļi to tēvu dēļ.
29 Jo Dievam nav žēl Savu žēlastības dāvanu un Savas aicināšanas.
30 Jo itin kā jūs arīdzan citkārt Dievam bijāt neklausīgi, bet tagad caur viņu neklausīšanu esat apžēloti,
31 Tāpat arī šie tagad bijuši neklausīgi, lai caur to apžēlošanu, kas jums ir notikusi, arī viņi top apžēloti.
32 Jo Dievs visus ir saslēdzis nepaklausībā, ka lai Viņš par visiem apžēlotos. (eleēsē )
33 Ak Dieva bagātības un gudrības un atzīšanas dziļums! Cik neizmanāmas ir Viņa tiesas un neizdibinājami Viņa ceļi!
34 Jo kas ir atzinis Tā Kunga prātu? Jeb kas ir bijis Viņam padoma devējs?
35 Jeb kas Viņam papriekš devis, ka tam taptu atmaksāts?
36 Jo no Viņa un caur Viņu un uz Viņu ir visas lietas. Viņam lai ir gods mūžīgi! Āmen. (aiōn )
