Jaņa Atklāsmes Grāmata 10
1 Un es redzēju citu spēcīgu eņģeli no debesīm nokāpjam, tas bija apģērbts ar mākoni, un varavīksne bija uz viņa galvas, un viņa vaigs bija tā kā saule un viņa kājas tā kā uguns stabi.
Pak jsem spatřil jiného mocného anděla, jak sestupuje z nebe zahalen oblakem. Nad hlavou se mu klenula duha, tvář mu zářila jako slunce a jeho nohy se podobaly ohnivým sloupům.
2 Un tam atvērta grāmatiņa bija rokā, un tas lika savu labo kāju uz jūru un kreiso uz zemi.
V ruce držel právě otevřenou knihu. Pravou nohou se postavil na moře, levou na pevninu.
3 Un tas sauca ar stipru balsi, kā lauva rūc; un kad tas bija saucis, tad tie septiņi pērkoni runāja savās balsīs.
Zařval a odpovědělo mu sedminásobné hřmění hromů.
4 Un kad tie septiņi pērkoni savās balsīs bija runājuši, tad es tās gribēju rakstīt, un es dzirdēju balsi no debesīm uz mani sakām: apzieģelē, ko tie septiņi pērkoni ir runājuši, un neraksti to.
Rozuměl jsem tomu a chtěl jsem to zaznamenat, ale hlas z nebe mi to zakázal: „Co jsi teď slyšel, nezapisuj, nech si to zatím pro sebe!“
5 Un tas eņģelis, ko es redzēju stāvām uz jūras un uz zemes, pacēla savu roku uz debesīm
Pak ten anděl stojící na moři i na zemi pozdvihl pravici k nebi
6 Un zvērēja pie Tā, kas dzīvo mūžīgi mūžam, kas ir radījis debesis un, kas tur iekšā, un zemi un, kas tur iekšā, un jūru un, kas tur iekšā, ka laiks vairs nebūs. (aiōn g165)
a přísahal při tom, který žije věčně a stvořil nebe i zemi se vším, co je na ní, i moře a všechny jeho obyvatele. Přísahal: „Čas je dovršen. Bůh už nebude odkládat svůj konečný soud; (aiōn g165)
7 Bet iekš tā septītā eņģeļa balss dienām, kad tas bazūnēs, tad Dieva noslēpums taps piepildīts, kā Viņš Saviem kalpiem, tiem praviešiem, ir pasludinājis.
až zatroubí sedmý anděl, cele se naplní Boží tajemný plán, který však už dávno vyhlašoval Bůh ústy svých proroků.“
8 Un tā balss, ko es biju dzirdējis no debesīm, atkal ar mani runāja un sacīja: ej, ņem to grāmatiņu, kas ir atvērta tā eņģeļa rokā, kas uz jūras un uz zemes stāv.
Hlas, který už před tím ke mně mluvil z nebe, se ozval znovu: „Jdi a vezmi tu otevřenou knihu z ruky anděla stojícího na moři i na zemi!“
9 Un es nogāju pie tā eņģeļa un uz to sacīju: dod man to grāmatiņu; un tas uz mani sacīja: ņem un apēd to, un tā būs rūgta tavā vēderā, bet tavā mutē tā būs salda kā medus.
Šel jsem tedy k tomu andělovi a požádal jsem ho, aby mi tu knihu dal. „Vezmi si ji, “řekl anděl, „a sněz ji. V ústech bude sladká jako med, v žaludku ti však zhořkne.“
10 Un es to grāmatiņu ņēmu no tā eņģeļa rokas un to apēdu, un tā bija manā mutē salda kā medus, un kad es to biju apēdis, tā bija rūgta manā vēderā.
Vzal jsem tedy tu knihu a poslušně jsem ji snědl; skutečně chutnala sladce, ale když jsem ji spolkl, byla opravdu hořká.
11 Un viņš uz mani sacīja: tev būs atkal pasludināt nākošas lietas par daudz ļaudīm un tautām un valodām un ķēniņiem.
Pak mi bylo řečeno: „Pokračuj ve svém těžkém úkolu a prorokuj proti mnoha národům, kmenům, jazykům a vládcům.“
