Psalmi 95

1 Nāciet, dziedāsim Tam Kungam priecīgi, gavilēsim savas pestīšanas patvērumam.

Kom, lat oss fegnast for Herren, lat oss ropa av frygd for vårt frelse-berg!

2 Ejam priekš Viņa vaiga ar pateikšanu, gavilēsim Viņam ar dziesmām.

Lat oss stiga fram for hans åsyn med lovsong, lat oss syngja vår fagnad for honom i salmar!

3 Jo Tas Kungs ir tas lielais un stiprais Dievs un tas lielais ķēniņš pār visiem dieviem.

For ein stor Gud er Herren og ein stor konge yver alle gudar,

4 Viņa rokā ir zemes dziļumi, un kalnu augstumi Viņam pieder.

han som i si hand hev det djupaste av jordi, og som eig topparne av fjelli.

5 Viņam pieder jūra, jo Viņš to radījis, un Viņa rokas sausumu ir cēlušas.

Han eig havet, for han hev skapt det, og turrlendet hev hans hender laga.

6 Nāciet, pielūgsim, klanīsimies un metīsimies ceļos priekš Tā Kunga, sava radītāja.

Kom, lat oss falla ned og bøygja oss, lat oss bøygja kne for Herren, vår skapar!

7 Jo Viņš ir mūsu Dievs, un mēs esam Viņa ganības ļaudis un Viņa rokas avis.

For han er vår Gud, og me er det folk han føder, og den hjord som handi hans leider. Å, vilde de høyra på hans røyst i dag!

8 Šodien, kad jūs Viņa balsi dzirdiet, tad neapcietinājiet savas sirdis, tā kā Meribā, tā kā Masā tuksnesī,

Forherd ikkje dykkar hjarta som ved Meriba, som på Massa-dagen i øydemarki,

9 Kur jūsu tēvi Mani kārdināja, Mani pārbaudīja, lai gan Manus darbus redzēja.

der federne dykkar freista meg! Dei prøvde meg, endå dei hadde set mi gjerning.

10 Man četrdesmit gadus raizes ir bijušas ar šo tautu, tā ka Es sacīju: tie ir ļaudis, kam sirds maldās un kas Manus ceļus nepazīst.

I fyrti år var eg leid av den ætti, og eg sagde: «Dei er eit folk med villfarande hjarta, og dei kjenner ikkje vegarne mine.»

11 Tādēļ Es Savā dusmībā esmu zvērējis: tiešām, tiem nebūs nākt pie Manas dusas.

So svor eg i min vreide: «Sanneleg, dei skal ikkje koma inn til mi kvila.»