Psalmi 95

1 Nāciet, dziedāsim Tam Kungam priecīgi, gavilēsim savas pestīšanas patvērumam.

Kommer, lader os synge med Fryd for Herren, lader os raabe af Glæde for vor Frelses Klippe!

2 Ejam priekš Viņa vaiga ar pateikšanu, gavilēsim Viņam ar dziesmām.

Lader os komme frem for hans Ansigt med Tak, lader os raabe af Glæde for ham med Psalmer!

3 Jo Tas Kungs ir tas lielais un stiprais Dievs un tas lielais ķēniņš pār visiem dieviem.

Thi Herren er en stor Gud, ja, en stor Konge over alle Guder.

4 Viņa rokā ir zemes dziļumi, un kalnu augstumi Viņam pieder.

I hans Haand ere Jordens Dybder, og Bjergenes Højder høre ham til.

5 Viņam pieder jūra, jo Viņš to radījis, un Viņa rokas sausumu ir cēlušas.

Havet er hans, og han har skabt det, og hans Hænder have dannet det tørre Land.

6 Nāciet, pielūgsim, klanīsimies un metīsimies ceļos priekš Tā Kunga, sava radītāja.

Kommer, lader os tilbede og nedbøje os, lader os bøje Knæ for Herren, vor Skabers Ansigt!

7 Jo Viņš ir mūsu Dievs, un mēs esam Viņa ganības ļaudis un Viņa rokas avis.

Thi han er vor Gud, og vi ere det Folk, han føder, og den Hjord, hans Haand leder: Vilde I dog i Dag høre hans Røst!

8 Šodien, kad jūs Viņa balsi dzirdiet, tad neapcietinājiet savas sirdis, tā kā Meribā, tā kā Masā tuksnesī,

Forhærder ikke eders Hjerte, som ved Meriba, som paa den Dag ved Massa udi Ørken,

9 Kur jūsu tēvi Mani kārdināja, Mani pārbaudīja, lai gan Manus darbus redzēja.

hvor eders Fædre fristede mig; de prøvede mig, og de saa min Gerning.

10 Man četrdesmit gadus raizes ir bijušas ar šo tautu, tā ka Es sacīju: tie ir ļaudis, kam sirds maldās un kas Manus ceļus nepazīst.

Fyrretyve Aar kededes jeg ved den Slægt og sagde: De ere et Folk, som farer vild med Hjertet, de kendte ikke mine Veje,

11 Tādēļ Es Savā dusmībā esmu zvērējis: tiešām, tiem nebūs nākt pie Manas dusas.

saa at jeg svor i min Vrede: De skulle ikke komme til min Hvile!