Psalmi 91
1 Kas sēž tā Visuaugstākā patvērumā un mīt tā Visuvarenā ēnā,
Zaupajoč v zavetji Najvišjega, v senci Vsemogočnega neprestano prenočujoč
2 Tas saka uz To Kungu: mana cerība un mana stipra pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos.
Pravim: V Gospodu je pribežališče moje in grad moj; Bog moj je, kateremu zaupam.
3 Jo Viņš tevi glābj no mednieka valgiem, no kaitīgā mēra.
Ker on te bode rešil iz zanke tičarjeve, iz kuge pogubne.
4 Viņš tevi sedz Saviem spārniem, un apakš Viņa spārniem tu esi glābts; Viņa patiesība ir par apsegu un par priekšturamām bruņām,
S perotjo svojo te bode branil, ko bodeš pribežal pod peroti njegove; ščit in bran je zvestoba njegova.
5 Ka tev nav ko bīties no nakts baidekļiem, no bultām, kas dienā skraida,
Ne boj se nočnega strahú, pušice, ki leta podnevi;
6 No mēra, kas tumsā lien, no sērgas, kas dienas vidū samaitā.
Pogube, ki lazi v temi, ne kuge, ki razsaja o poludné.
7 Jebšu tūkstoši krīt tev sānis, un desmit tūkstoši pie tavas labās rokas, taču tevi neaizņems.
Pade jih na eni strani tvoji tisoč, in desetkrat tisoč na desni tvoji, k tebi ne pride.
8 Tiešām, ar savām acīm tu uzlūkosi un redzēsi, kā bezdievīgiem top atmaksāts.
Samo z očmi Svojimi bodeš pogledal in videl bodeš grešnikov povračilo.
9 Tu, Kungs, esi mans patvērums! To Visuaugstāko tu esi licis par savu stiprumu.
Ko bodeš ti Gospoda, Boga pribežališča mojega, Najvišjega postavil za prebivališče svoje,
10 Ļaunums tev neuzies, un pie tava dzīvokļa mokas nepiestāsies.
Ne bode priložnosti, da te zadene húdo, in šiba se ne približa tvojemu šatoru.
11 Jo Viņš Saviem eņģeļiem par tevi pavēlēs, tevi pasargāt uz visiem taviem ceļiem.
Ker angelom svojim bode zapovedal zate, da te hranijo po vseh potih tvojih;
12 Tie tevi uz rokām nesīs, ka tu savu kāju pie akmens nepiedauzīsi.
Držé te z obema rokama, da ne zadeneš z nogo svojo ob kamen.
13 Pār lauvām un odzēm tu kāpsi un samīsi jaunos lauvas un pūķus.
Po divjem levu bodeš hodil in po kači, teptal bodeš leva mladiča in zmaja.
14 „Viņš tveras pie Manis, un Es viņu izglābšu; Es viņu paaugstināšu, jo viņš pazīst Manu vārdu.
"Ker je proti meni nagnen v ljubezni (pravi Bog), zato ga bodem otél; na višavo ga bodem postavil, ker pozna, ime moje.
15 Viņš Mani piesauc, un Es viņu paklausīšu. Es viņam klāt esmu bēdās, Es viņu gribu izraut un viņu pagodināt.
Kakor hitro me zakliče, uslišim ga; na strani mu bodem v stiski; otel ga bodem in počastil.
16 Ar ilgu dzīvošanu Es viņu gribu paēdināt un viņam parādīt Savu pestīšanu“.
Nasitil ga bodem z dolgostjo lét, storil bodem, da uživa blaginjo mojo."
