< Psalmi 91 >

1 Kas sēž tā Visuaugstākā patvērumā un mīt tā Visuvarenā ēnā,
Den, der sidder i den Højestes Skjul og dvæler i den Almægtiges Skygge,
2 Tas saka uz To Kungu: mana cerība un mana stipra pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos.
siger til HERREN: Min Tilflugt, min Klippeborg, min Gud, paa hvem jeg stoler.
3 Jo Viņš tevi glābj no mednieka valgiem, no kaitīgā mēra.
Thi han frier dig fra Fuglefængerens Snare, fra ødelæggende Pest;
4 Viņš tevi sedz Saviem spārniem, un apakš Viņa spārniem tu esi glābts; Viņa patiesība ir par apsegu un par priekšturamām bruņām,
han dækker dig med sine Fjedre, under hans Vinger finder du Ly, hans Trofasthed er Skjold og Værge.
5 Ka tev nav ko bīties no nakts baidekļiem, no bultām, kas dienā skraida,
Du frygter ej Nattens Rædsler, ej Pilen, der flyver om Dagen,
6 No mēra, kas tumsā lien, no sērgas, kas dienas vidū samaitā.
ej Pesten, der sniger i Mørke, ej Middagens hærgende Sot.
7 Jebšu tūkstoši krīt tev sānis, un desmit tūkstoši pie tavas labās rokas, taču tevi neaizņems.
Falder end tusinde ved din Side, ti Tusinde ved din højre Haand, til dig naar det ikke hen;
8 Tiešām, ar savām acīm tu uzlūkosi un redzēsi, kā bezdievīgiem top atmaksāts.
du ser det kun med dit Øje, er kun Tilskuer ved de gudløses Straf;
9 Tu, Kungs, esi mans patvērums! To Visuaugstāko tu esi licis par savu stiprumu.
(thi du, HERRE, er min Tilflugt) den Højeste tog du til Bolig.
10 Ļaunums tev neuzies, un pie tava dzīvokļa mokas nepiestāsies.
Der times dig intet ondt, dit Telt kommer Plage ej nær;
11 Jo Viņš Saviem eņģeļiem par tevi pavēlēs, tevi pasargāt uz visiem taviem ceļiem.
thi han byder sine Engle at vogte dig paa alle dine Veje;
12 Tie tevi uz rokām nesīs, ka tu savu kāju pie akmens nepiedauzīsi.
de skal bære dig paa deres Hænder, at du ikke skal støde din Fod paa nogen Sten;
13 Pār lauvām un odzēm tu kāpsi un samīsi jaunos lauvas un pūķus.
du skal træde paa Slanger og Øgler, trampe paa Løver og Drager.
14 „Viņš tveras pie Manis, un Es viņu izglābšu; Es viņu paaugstināšu, jo viņš pazīst Manu vārdu.
»Da han klynger sig til mig, frier jeg ham ud, jeg bjærger ham, thi han kender mit Navn;
15 Viņš Mani piesauc, un Es viņu paklausīšu. Es viņam klāt esmu bēdās, Es viņu gribu izraut un viņu pagodināt.
kalder han paa mig, svarer jeg ham, i Trængsel er jeg hos ham, jeg frier ham og giver ham Ære;
16 Ar ilgu dzīvošanu Es viņu gribu paēdināt un viņam parādīt Savu pestīšanu“.
med et langt Liv mætter jeg ham og lader ham skue min Frelse!«

< Psalmi 91 >