Psalmi 89
1 Etana, Ezraka dēla, pamācība. Es dziedāšu no Tā Kunga žēlastības mūžīgi un darīšu zināmu Viņa patiesību ar savu muti līdz radu radiem.
En Undervisning; af Ethan, Esrahiteren. Jeg vil synge om Herrens Naadegerninger evindelig, jeg vil kundgøre din Sandhed med min Mund fra Slægt til Slægt.
2 Jo es saku: “Mūžīga žēlastība uzcelta debesīs; tur Tu piestiprini Savu patiesību.”
Thi jeg har sagt: Din Naade skal bygges op evindelig, i Himlene skal du grundfæste din Sandhed:
3 “Es esmu derību derējis ar Savu izredzēto, Es Dāvidam, Savam kalpam, esmu zvērējis.
„Jeg har gjort en Pagt med min udvalgte, jeg har tilsvoret David, min Tjener:
4 Es apstiprināšu tavu dzimumu mūžīgi un uztaisīšu tavu goda krēslu līdz bērnu bērniem.” (Sela)
Evindelig vil jeg stadfæste din Sæd, og jeg har bygget din Trone fra Slægt til Slægt.‟ (Sela)
5 Par to debesis slavē, ak Kungs, Tavus brīnumus, ir Tavu patiesību tai svētā draudzē.
Og Himlene, Herre! skulle prise din underfulde Gerning og din Sandhed i de helliges Menighed.
6 Jo kas ir debesīs Tam Kungam līdzīgs? Kas ir kā Tas Kungs starp Dieva bērniem?
Thi hvem i Skyen kan maale sig med Herren? hvo er Herren lig iblandt Gudernes Børn?
7 Tas stiprais Dievs ir ļoti bijājams to svēto draudzē un bīstams pār visiem, kas ir ap Viņu.
en Gud saare frygtelig i de helliges hemmelige Raad og forfærdelig over alle, som ere trindt omkring ham!
8 Kungs, Dievs Cebaot, kas ir tāds kā Tu, tāds varens, ak Kungs! Un Tava patiesība ir ap Tevi.
Herre, Gud Zebaoth! hvo er som du stormægtig, o Herre? og din Sandhed er trindt omkring dig.
9 Tu valdi pār grezno jūru; kad viņas viļņi ceļas, tad Tu tos klusini.
Du hersker over det hovmodige Hav; naar dets Bølger rejse sig, da bringer du dem til at lægge sig.
10 Tu satrieci Rahabu kā nokautu, Tu izkaisi Savus ienaidniekus ar Savu vareno elkoni.
Du knuste Rahab, saa den blev som den ihjelslagne, du bortspredte dine Fjender med din stærke Arm.
11 Tev pieder debesis, arī zeme Tev pieder; zemes virsu un viņas pilnumu Tu esi radījis.
Dig tilhøre Himlene, dig tilhører ogsaa Jorden, du har grundfæstet Jorderige og, hvad deri er.
12 Ziemeli un dienasvidu tu esi radījis; Tābors un Hermons gavilē par Tavu vārdu.
Du skabte Norden og Sønden, Thabor og Hermon fryde sig i dit Navn.
13 Tev ir spēcīgs elkonis, stipra ir Tava roka un augsta Tava labā roka.
Du har en Arm med Styrke, din Haand er stærk, din højre Haand er ophøjet.
14 Taisnība un tiesa ir Tava valdības krēsla pamati, žēlastība un patiesība iet Tavā priekšā.
Retfærdighed og Dom ere din Trones Befæstning, Miskundhed og Sandhed gaa frem for dit Ansigt.
15 Svētīgi tie ļaudis, kas māk gavilēt; ak Kungs, tie staigā Tava vaiga gaišumā.
Saligt er det Folk, som kender Frydesangen; Herre! i dit Ansigts Lys vandre de.
16 Par Tavu vārdu tie priecājās vienmēr un caur Tavu taisnību tie ir paaugstināti.
I dit Navn skulle de fryde sig den ganske Dag, og i din Retfærdighed ophøjes de.
17 Jo Tu esi viņu stipruma rota, un caur Tavu labprātību Tu mūsu ragu paaugstini.
Thi du er deres Styrkes Pris, og i din Velbehagelighed ophøjer du vort Horn.
18 Jo mūsu priekšturamās bruņas ir no Tā Kunga, un no Israēla Svētā ir mūsu ķēniņš.
Thi Herren er vort Skjold og den Hellige i Israel vor Konge.
19 Citkārt Tu runāji caur parādīšanu Savam svētam un sacīji: Es esmu vienam varenam palīgu sniedzis, Es esmu paaugstinājis vienu izredzētu no tiem ļaudīm.
Da talte du til din Hellige i et Syn og sagde: Jeg har beredet Hjælp ved en Kæmpe, jeg har ophøjet en udvalgt ud af Folket.
20 Es Dāvidu, Savu kalpu, esmu atradis, ar Savu svēto eļļu Es to esmu svaidījis.
Jeg har fundet David, min Tjener, jeg har salvet ham med min hellige Olie.
21 Mana roka būs līdz ar to vienmēr, un Mans elkonis viņu spēcinās;
Ved ham skal min Haand holde fast, og min Arm skal styrke ham.
22 Ienaidnieks viņu nevajās un ļaundaris viņu nespaidīs.
Fjenden skal ikke plage ham, og en uretfærdig Mand skal ikke trænge ham.
23 Bet Es satriekšu viņa pretiniekus viņa priekšā un sadauzīšu viņa ienaidniekus.
Men jeg vil sønderknuse hans Modstandere for hans Ansigt og slaa dem, som hade ham.
24 Un Mana uzticība un žēlastība būs ar viņu, un viņa rags caur Manu vārdu taps paaugstināts.
Men min Sandhed og min Miskundhed skulle være med ham, i mit Navn skal hans Horn ophøjes.
25 Un Es viņa roku likšu līdz jūrai, un viņa labo roku līdz tām lielupēm.
Og jeg vil udstrække hans Haand til Havet og hans højre Haand til Floderne.
26 Viņš Mani piesauks: Tu esi mans Tēvs, mans Dievs un manas pestīšanas patvērums.
Han skal paakalde mig og sige: Du er min Fader, min Gud og min Frelses Klippe.
27 Un Es viņu iecelšu par to pirmdzimušo, par to visaugsto starp tiem ķēniņiem virs zemes.
Og jeg vil gøre ham til den førstefødte, til den højeste over Kongerne paa Jorden.
28 Savu žēlastību Es viņam turēšu mūžīgi, un Mana derība ar viņu paliks pastāvīga.
Jeg vil bevare ham min Miskundhed evindelig, og min Pagt skal holdes ham trolig.
29 Es viņam došu dzimumu mūžīgi un darīšu viņa goda krēslu kā debesu dienas.
Og jeg vil lade hans Sæd bestaa evindelig, og hans Trone, saa længe Himmelens Dage vare.
30 Bet kad viņa bērni Manu bauslību atstās un Manās tiesās nestaigās;
Dersom hans Børn forlade min Lov, og de ikke vandre i mine Befalinger,
31 Kad tie Manus likumus sagānīs un Manus baušļus neturēs;
dersom de vanhellige mine Skikke og ikke holde mine Bud:
32 Tad Es viņu pārkāpumus piemeklēšu ar rīksti un viņu noziegumus ar sitieniem.
Da vil jeg hjemsøge deres Overtrædelse med Riset og deres Misgerning med Plager.
33 Bet Savu žēlastību Es no viņa neatraušu un Savu patiesību Es neaizliegšu.
Men min Miskundhed vil jeg ikke tage fra ham og ikke svige min Sandhed.
34 Es Savu derību nesagānīšu un, ko Manas lūpas runājušas, to Es nepārgrozīšu.
Jeg vil ikke vanhellige min Pagt og ikke forandre det, som er gaaet over mine Læber.
35 Vienu lietu pie Savas svētības Es esmu zvērējis: tiešām, Es Dāvidam nemelošu.
Eet har jeg svoret ved min Hellighed, jeg vil ikke lyve for David:
36 Viņa dzimums būs mūžīgi, un viņa goda krēsls manā priekšā kā saule.
Hans Sæd skal blive evindelig, og hans Trone som Solen for mig;
37 Viņš būs mūžīgi stiprs kā mēnesis un būs pastāvīgs, kā tas liecinieks padebešos. (Sela)
den skal befæstes som Maanen evindelig; og Vidnet i Skyen er trofast. (Sela)
38 Bet nu Tu viņu esi atstūmis un atmetis, Tu esi apskaities pret Savu svaidīto.
Men nu har du forkastet og foragtet ham, du er fortørnet paa din Salvede.
39 Tu Sava kalpa derību esi iznīcinājis, viņa kroni Tu esi nometis zemē.
Du har tilintetgjort Pagten med din Tjener, du har vanhelliget hans Krone ned i Støvet.
40 Tu esi salauzis visus viņa mūrus, viņa stiprās pilis Tu esi licis drupās.
Du har nedrevet alle hans Mure, du har bragt Ødelæggelse over hans Befæstninger.
41 Visi, kas iet garām, viņu aplaupa; viņš saviem kaimiņiem ir palicis par apsmieklu.
Alle, som gik forbi paa Vejen, have plyndret ham, han er bleven til Spot for sine Naboer.
42 Tu paaugstināji viņa spaidītāju labo roku, Tu iepriecināji visus viņa ienaidniekus.
Du har ophøjet hans Modstanderes højre Haand, du har glædet alle hans Fjender.
43 Arī viņa zobena asmeni Tu esi atņēmis un neesi licis viņam pastāvēt karā.
Ja, du lader hans skarpe Sværd vige tilbage og har ikke ladet ham bestaa i Krigen.
44 Tu viņa glītumam licis mitēties un nogāzis zemē viņa goda krēslu.
Du har ladet hans Glans høre op og kastet hans Trone til Jorden.
45 Tu esi paīsinājis viņa jaunības dienas, Tu viņu apsedzis ar kaunu. (Sela)
Du har forkastet hans Ungdoms Dage, du har skjult ham med Haan. (Sela)
46 Cik ilgi, ak Kungs, Tu gribi pilnīgi apslēpties, un cik ilgi Tava bardzība degs kā uguns?
Hvor længe, Herre! vil du skjule dig evindelig? hvor længe skal din Harme brænde som Ild?
47 Piemini, kāds ir mans mūžs, cik nīcīgus Tu visus cilvēku bērnus esi radījis?
Kom i Hu, hvad en Levetid er, til hvilken Forfængelighed du har skabt alle Menneskens Børn?
48 Kurš cilvēks dzīvo, kas nāvi neredzēs? Kas savu dvēseli izglābs no kapa varas? (Sela) (Sheol h7585)
Hvo er den Mand, som lever og ikke skal se Døden? som kan fri sin Sjæl fra Dødsrigets Vold? (Sela) (Sheol h7585)
49 Kungs, kur ir Tava senējā žēlastība, ko Tu Savā uzticībā Dāvidam esi zvērējis?
Herre! hvor ere dine forrige Naadegerninger, som du tilsvor David i din Sandhed?
50 Piemini, ak Kungs, Savu kalpu kaunu, ko es savā sirdī nesu, no visām pasaules tautām,
Herre! kom dine Tjeneres Forsmædelse i Hu, som jeg bærer i min Barm, den fra alle de mange Folkefærd,
51 Ka Tavi ienaidnieki nievā, ak Kungs, ka tie nievā Tava svaidītā pēdas.
med hvilken dine Fjender have bespottet, Herre! med hvilken de have bespottet din Salvedes Fodspor.
52 Slavēts lai ir Tas Kungs mūžīgi! Āmen, Āmen.
Lovet være Herren evindelig! Amen, ja, amen.
