< Psalmi 81 >
1 Asafa dziesma, dziedātāju vadonim uz Ģittit. Dziediet priecīgi Dievam, mūsu stiprumam, gavilējiet Jēkaba Dievam.
Cantád a Dios nuestra fortaleza: cantád con júbilo al Dios de Jacob.
2 Uzdziedat dziesmas un dodiet šurp bungas, mīlīgas kokles ar stabulēm.
Tomád la canción, y dad al adufe: a la arpa de alegría, con el salterio.
3 Pūtiet trumetes jaunā mēnesī, pilnā mēnesī, mūsu svētku laikā.
Tocád la trompeta en la nueva luna, en el día señalado: en el día de nuestra solemnidad.
4 Jo tas ir likums iekš Israēla, tiesa no Jēkaba Dieva.
Porque estatuto es de Israel: juicio del Dios de Jacob.
5 To Viņš licis par liecību iekš Jāzepa, kad izgāja pār Ēģiptes zemi, kad es dzirdēju valodu, ko nesapratu.
Por testimonio en José le ha constituido, cuando salió sobre la tierra de Egipto: donde oí lenguaje que no entendía.
6 “Viņa kamiešiem Es esmu atņēmis nastu, un viņa rokas atsvabinājis no nestavas.
Quité entonces su hombro de debajo de la carga: sus manos se quitaron de las ollas.
7 Kad tu Mani piesauci bēdās, tad Es tevi izglābu; Es tevi paklausīju, paslēpies pērkona padebešos, Es tevi pārmanīju pie bāršanās ūdens.
En la angustia llamaste, y yo te libré; te respondí en el secreto del trueno; te probé sobre las aguas de Meriba. (Selah)
8 Klausāties, Mani ļaudis, Es jums došu liecību; Israēl, kaut tu Mani klausītu!
Oye, pueblo mío, y protestarte he: Israel, si me oyeres;
9 Lai tavā starpā nav cita Dieva, un tev nebūs pielūgt svešu Dievu.
No habrá en ti dios ajeno: ni te encorvarás a dios extraño.
10 Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes; atplet savu muti, lai Es to pildu.
Yo soy Jehová tu Dios, que te hice subir de la tierra de Egipto: ensancha tu boca, y henchirla he.
11 Bet Mani ļaudis neklausa Manu balsi un Israēlim Manis negribās.
Mas mi pueblo no oyó mi voz: e Israel no me quiso a mí.
12 Tad Es tos arī esmu pametis viņu cietam sirds prātam, ka tie staigā pēc saviem padomiem.
Y dejélos a la dureza de su corazón; caminaron en sus consejos.
13 Kaut Mani ļaudis Man klausītu, un Israēls staigātu uz Maniem ceļiem!
¡O si mi pueblo me oyera, si Israel anduviera en mis caminos!
14 Es pazemotu viņu ienaidniekus drīz un grieztu Savu roku pret viņu spaidītājiem.
En nada derribara yo a sus enemigos: y volviera mi mano sobre sus adversarios.
15 Kas To Kungu ienīst, tiem bija Viņam padoties, tad tie mūžīgi pastāvētu.
Los aborrecedores de Jehová le hubieran mentido: y el tiempo de ellos fuera para siempre.
16 Un Viņš tos barotu ar briedušiem kviešiem, un ar medu no akmens kalna Es tevi pieēdinātu.”
Y Dios le hubiera mantenido de grosura de trigo: y de miel de la piedra te hubiera hartado.