Psalmi 81
1 Asafa dziesma, dziedātāju vadonim uz Ģittit. Dziediet priecīgi Dievam, mūsu stiprumam, gavilējiet Jēkaba Dievam.
Til Sangmesteren. Al-haggittit. Af Asaf.
2 Uzdziedat dziesmas un dodiet šurp bungas, mīlīgas kokles ar stabulēm.
Jubler for Gud, vor Styrke, raab af fryd for Jakobs Gud,
3 Pūtiet trumetes jaunā mēnesī, pilnā mēnesī, mūsu svētku laikā.
istem Lovsang, lad Pauken lyde, den liflige Citer og Harpen;
4 Jo tas ir likums iekš Israēla, tiesa no Jēkaba Dieva.
stød i Hornet paa Nymaanedagen, ved Fuldmaaneskin paa vor Højtidsdag!
5 To Viņš licis par liecību iekš Jāzepa, kad izgāja pār Ēģiptes zemi, kad es dzirdēju valodu, ko nesapratu.
Thi det er Lov i Israel, et Bud fra Jakobs Gud;
6 “Viņa kamiešiem Es esmu atņēmis nastu, un viņa rokas atsvabinājis no nestavas.
han gjorde det til en Vedtægt i Josef, da han drog ud fra Ægypten, hvor han hørte et Sprog, han ikke kendte.
7 Kad tu Mani piesauci bēdās, tad Es tevi izglābu; Es tevi paklausīju, paslēpies pērkona padebešos, Es tevi pārmanīju pie bāršanās ūdens.
»Jeg fried hans Skulder for Byrden, hans Hænder slap fri for Kurven.
8 Klausāties, Mani ļaudis, Es jums došu liecību; Israēl, kaut tu Mani klausītu!
I Nøden raabte du, og jeg frelste dig, jeg svarede dig i Tordenens Skjul, jeg prøvede dig ved Meribas Vande. (Sela)
9 Lai tavā starpā nav cita Dieva, un tev nebūs pielūgt svešu Dievu.
Hør, mit Folk, jeg vil vidne for dig, Israel, ak, om du hørte mig!
10 Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes; atplet savu muti, lai Es to pildu.
En fremmed Gud maa ej findes hos dig, tilbed ikke andres Gud!
11 Bet Mani ļaudis neklausa Manu balsi un Israēlim Manis negribās.
Jeg, HERREN, jeg er din Gud, som førte dig op fra Ægypten; luk din Mund vidt op, og jeg vil fylde den!
12 Tad Es tos arī esmu pametis viņu cietam sirds prātam, ka tie staigā pēc saviem padomiem.
Men mit Folk vilde ikke høre min Røst, Israel lød mig ikke.
13 Kaut Mani ļaudis Man klausītu, un Israēls staigātu uz Maniem ceļiem!
Da lod jeg dem fare i deres Stivsind, de vandrede efter deres egne Raad.
14 Es pazemotu viņu ienaidniekus drīz un grieztu Savu roku pret viņu spaidītājiem.
Ak, vilde mit Folk dog høre mig, Israel gaa mine Veje!
15 Kas To Kungu ienīst, tiem bija Viņam padoties, tad tie mūžīgi pastāvētu.
Da kued jeg snart deres Fjender, vendte min Haand mod deres Uvenner!
16 Un Viņš tos barotu ar briedušiem kviešiem, un ar medu no akmens kalna Es tevi pieēdinātu.”
Deres Avindsmænd skulde falde og gaa til Grunde for evigt; jeg nærede dig med Hvedens Fedme, mættede dig med Honning fra Klippen!«
