< Psalmi 78 >
1 Asafa pamācība. Klausiet, mani ļaudis, manu mācību, atgrieziet savas ausis uz manas mutes valodu.
Escucha, oh mi pueblo, a mi ley; deja que tus oídos se inclinen a las palabras de mi boca.
2 Es atdarīšu savu muti sakāmos vārdos un izrunāšu līdzības no veciem laikiem.
Abriendo mi boca voy a dar una historia, incluso los dichos oscuros de los viejos tiempos;
3 Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši,
Que han venido a nuestro oído y a nuestro conocimiento, tal como nos fueron dados por nuestros padres.
4 To mēs viņu bērniem neslēpsim, bet izteiksim tiem pēcnākamiem Tā Kunga teicamo slavu un Viņa stiprumu un Viņa brīnumus, ko Viņš darījis.
No los mantendremos en secreto de nuestros hijos; aclararemos a la generación venidera las alabanzas del Señor y su fortaleza, y las grandes obras de asombro que ha hecho.
5 Jo Viņš ir iecēlis liecību iekš Jēkaba un licis bauslību iekš Israēla, ko Viņš mūsu tēviem pavēlējis, to mācīt saviem bērniem.
Puso un testigo en Jacob, e hizo una ley en Israel; que él dio a nuestros padres para que pudieran darles conocimiento de ellos a sus hijos;
6 Ka tie pēcnākamie to zinātu, tie bērni, kas vēl dzims; ka tie celtos un to stāstītu arī saviem bērniem.
Para que la generación venidera pueda tener conocimiento de ellos, incluso de los hijos del futuro, que les den a conocer a sus hijos;
7 Un ka tie savu cerību liktu uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, bet sargātu Viņa pavēles;
Para que pongan su esperanza en Dios, y no dejen que las obras de Dios se salgan de sus mentes, sino que guarden sus leyes;
8 Un ka tie nebūtu tādi kā viņu tēvi, atkāpēja un pārgalvīga tauta, kas savā sirdī nebija pastāvīga, un kam gars neturējās pie Dieva.
y no sean como sus padres, una generación dura e incontrolada; una generación cuyo corazón era duro, cuyo espíritu no era fiel a Dios.
9 Efraīma dēli, apbruņoti strēlnieki ar stopiem, atkāpās kaušanas dienā.
Los hijos de Efraín, armados con arcos, volvieron las espaldas en el día de la pelea.
10 Tie neturēja Dieva derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,
No fueron gobernados por la palabra de Dios, y no quisieron ir en el camino de su ley;
11 Un aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.
Dejaron sus obras fuera de su memoria, y las maravillas que les había hecho ver.
12 Viņu tēvu priekšā Viņš darīja brīnumus Ēģiptes zemē, Coana laukā.
Hizo grandes obras delante de sus padres, en la tierra de Egipto, en los campos de Zoán.
13 Viņš pāršķīra jūru un lika tiem cauri iet, un pacēla ūdeņus stāvu kā kopu;
El mar fue cortado en dos para que pudieran pasar; las aguas se juntaron de lado a lado.
14 Un vadīja tos ar padebesi dienā un cauri nakti ar uguns gaišumu.
Durante el día los guiaba en la nube, y durante toda la noche con una luz de fuego.
15 Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un tos dzirdināja papilnam kā no dziļumiem.
Las rocas del desierto fueron quebradas por su poder, y él les dio a beber como de las aguas profundas.
16 Viņš arī izveda upes no akmens un lika tecēt ūdenim straumēm.
Hizo salir arroyos de la peña; y las aguas descender como ríos.
17 Taču tie joprojām grēkoja pret Viņu un apkaitināja to Visuaugstāko tuksnesī,
Y siguieron pecando contra él aún más, apartándose del Altísimo en el desierto;
18 Un kārdināja Dievu savā sirdī, barību prasīdami savai dvēselei,
Probando a Dios en sus corazones, pidiendo carne por su deseo.
19 Un runāja pret Dievu un sacīja: vai Dievs gan varēs sataisīt galdu tuksnesī?
Dijeron palabras crueles contra Dios, diciendo: ¿Puede Dios preparar una mesa en el desierto?
20 Redzi, Viņš gan klinti sitis, ka ūdens iztecējis un upes izplūdušas, vai Viņš arī maizi varēs dot, vai Viņš varēs gādāt gaļu Saviem ļaudīm?
Mira, la roca fue cortada por su poder, por lo que el agua salió corriendo, y arroyos desbordantes; ¿él puede darnos pan? ¿es capaz de obtener carne para su gente?
21 Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad tas apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un bardzība cēlās pret Israēli.
Así que estas cosas vinieron a oídos del Señor, y él se enojó; y se encendió un fuego contra Jacob, y vino la ira contra Israel;
22 Tāpēc, ka tie neticēja uz Dievu, nedz cerēja uz Viņa pestīšanu.
Porque no tenían fe en Dios, ni esperanza en su salvación.
23 Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšām un atdarīja debesu durvis,
Y dio órdenes a las nubes en lo alto, y las puertas del cielo estaban abiertas;
24 Un lika mannai uz tiem līt, ko ēst, un deva tiem labību no debesīm.
Y envió como lluvia de maná, y les dio el grano del cielo.
25 Ikkurš no tiem ēda debesu maizi, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.
El hombre tomó parte en el alimento de los ángeles; les envió carne en toda su medida.
26 Viņš lika celties austriņam no debesīm un atveda dienvidus vēju caur savu Spēku,
Envió un viento del este del cielo, impulsando el viento del sur con su poder.
27 Un birdināja gaļu uz tiem kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis,
Envió carne sobre ellos como el polvo, y aves emplumadas como la arena del mar,
28 Un lika tiem krist viņu lēģera vidū, visapkārt ap viņu dzīvokļiem.
Y él dejó que baje a su lugar de descanso, alrededor de sus tiendas.
29 Tad tie ēda un pārēdās; un Viņš tiem lika notikt pēc viņu kārības.
Así que tenían comida y estaban llenos; porque él les dio su deseo;
30 Bet pirms tie savu kārību bija pildījuši, kamēr viņu barība vēl bija viņu mutē,
Pero no se apartaron de sus deseos; y mientras la comida todavía estaba en sus bocas,
31 Tad Dieva dusmība pret tiem cēlās un nokāva viņu stipros un nomaitāja Israēla jaunekļus.
Vino sobre ellos la ira de Dios, y mató a los más robustos, y acabó con los jóvenes de Israel.
32 Par visu to tie taču vēl vairāk grēkoja un neticēja Viņa brīnumiem.
Por todo esto siguieron pecando aún más, y no tuvieron fe en sus grandes maravillas.
33 Tādēļ Tas nobeidza viņu dzīvību nīcībā un viņu gadus ātrā postā.
Así que sus días fueron desperdiciados como un aliento, y sus años en problemas.
34 Kad Viņš tos kāva, tad tie vaicāja pēc Viņa un atgriezās un steigšus meklēja Dievu,
Cuando les mandó la muerte, lo buscaron; entonces se volvían a él buscándolo con cuidado;
35 Un atminējās, Dievu esam viņiem par patvērumu, un to visaugstāko Dievu esam viņiem par Pestītāju.
Entonces se acordaban que Dios era su Roca, y el Dios Altísimo su salvador.
36 Un tie Viņam smaidīja ar savu muti un Viņam meloja ar savu mēli.
Pero sus labios y lengua le eran falsos;
37 Jo viņu sirds nepastāvēja pie Viņa, un tie nebija uzticīgi Viņa derībā.
Y sus corazones no estaban bien con él, y no guardaron su pacto con él.
38 Bet Viņš bija sirdsžēlīgs un piedeva noziegumu un tos nesamaitāja, bet novērsa dažkārt Savu dusmību un nepamodināja visu Savu bardzību.
Pero él, lleno de piedad, tiene perdón por el pecado, y no pone fin al hombre: frecuentemente retracta su ira, y no se enoja violentamente.
39 Jo Viņš pieminēja, ka tie ir miesa, tā kā vējš, kas aizskrien un atpakaļ negriežas.
Así que tuvo en cuenta que ellos eran solo carne; un aliento que se va rápidamente, y no volverá.
40 Cik reiz tie Viņu apkaitināja tuksnesī un Viņu tirināja tai tukšā vietā!
¡Con qué frecuencia iban contra él en el desierto. y le daban motivo de aflicción en el desierto!
41 Jo tie kārdināja Dievu allaž no jauna un noskumdināja Israēla svēto.
Otra vez pusieron a Dios a prueba, y le dieron dolor al Santo de Israel.
42 Tie nepieminēja Viņa roku nedz to dienu, kad Viņš tos no tā spaidītāja izglāba,
No tuvieron en cuenta el trabajo de su mano, ni el día en que los quitó del poder de sus enemigos;
43 Kad Viņš Savas zīmes parādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coana klajumā,
cómo hizo sus señales en Egipto, y sus maravillas en el campo de Zoán;
44 Un pārvērta viņu upes par asinīm un viņu strautus, ka nevarēja dzert,
De modo que sus ríos se convirtieron en sangre, y no pudieron beber de sus arroyos.
45 Un sūtīja starp tiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas tos samaitāja,
Envió diferentes tipos de moscas entre ellos, envenenando su carne; y ranas para su destrucción.
46 Un deva viņu augļus spradžiem, un viņu darbus siseņiem,
El dio el aumento de sus campos a los gusanos, los frutos de su industria a los saltamontes.
47 Un nomaitāja viņu vīnakokus caur krusu un viņu vīģes kokus ar lieliem krusas gabaliem,
Envió hielo para la destrucción de sus vides; sus árboles fueron dañados por el frío glacial.
48 Un nokāva viņu govis ar krusu un viņu sīkos lopus ar zibeņiem,
Hielo fue llovido sobre su ganado; tormentas eléctricas enviaron destrucción entre las bandadas.
49 Un uzgāza tiem Savu karsto dusmību, bardzību un postu un bēdas, un uzlaida tiem nelaimes eņģeļus,
Envió sobre ellos el ardor de su ira, su amargo disgusto, y liberó ángeles malvados entre ellos.
50 Un deva vaļu Savai dusmībai un neatrāva viņu dvēseles no nāves, un nodeva viņu lopus mērim,
Dejó que su ira se saliera con la suya; él no retuvo su alma de la muerte, sino que dio su vida a la enfermedad.
51 Un kāva visus pirmdzimušos Ēģiptē, vīru pirmdzemdinātos Hama dzīvokļos,
Él dio a la destrucción a todos los primeros hijos de Egipto; los primeros frutos de su fuerza en las tiendas de Cam;
52 Un veda Savus ļaudis kā avis un vadīja tos tuksnesī kā ganāmu pulku,
Pero él tomó a su pueblo como ovejas, y los guió en la tierra desolada como un rebaño.
53 Un vadīja tos bez bēdām, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus jūra apklāja.
Los llevó a salvo para que no tuvieran miedo; pero sus enemigos estaban cubiertos por el mar.
54 Un Viņš tos veda Savās svētās robežās, uz šo kalnu, ko Viņa labā roka uzņēmusi.
Y él fue su guía a su tierra santa, hasta el monte que su diestra había hecho suyo;
55 Un izdzina viņu priekšā pagānus, un tos izdalīja par mantības daļu un Israēla ciltīm lika dzīvot viņu mājās.
Expulsando naciones delante de ellos, marcando la línea de su herencia, y dando a las personas de Israel sus tiendas para un lugar de descanso.
56 Taču tie kārdināja un apkaitināja to visuaugstāko Dievu un neturēja Viņa liecības,
Pero ellos se amargaron contra el Dios Altísimo, lo probaron y no guardaron sus leyes;
57 Un atkāpās un atmeta ticību, tā kā viņu tēvi; tie atmuka kā viltīgs stops,
Sus corazones se volvieron atrás y falsos como sus padres; fueron convertidos a un lado como un arco retorcido.
58 Un Viņu apkaitināja ar saviem elku kalniem un to tirināja ar savām bildēm.
Le enojaron con sus altares paganos; adorando ídolos, lo provocaron a celos.
59 Dievs dzirdēja un apskaitās, un Israēls Tam ļoti rieba.
Cuando esto llegó a oídos de Dios, se enojó mucho y abandonó a Israel por completo;
60 Un Dievs atstāja to dzīvokli iekš Šīlo, to telti, ko Viņš bija ņēmis par mājas vietu cilvēku starpā.
Y se fué del lugar santo en Silo, la tienda que había puesto entre los hombres;
61 Un deva viņu spēku cietumā un viņu godību pretinieka rokā;
Y permitió que sus enemigos capturaran él símbolo de su poder y gloria.
62 Un nodeva Savus ļaudis zobenam un apskaitās pret Savu tautu.
Él entregó a su pueblo a la espada, y se enojó con su pueblo.
63 Uguns aprija viņu jaunekļus, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.
Sus jóvenes fueron quemados en el fuego; y sus vírgenes no fueron alabadas en la canción de la novia.
64 Viņu priesteri krita caur zobenu, un viņu atraitnes neraudāja.
Sus sacerdotes fueron muertos a espada, y sus viudas no lloraron por ellos.
65 Tad Tas Kungs uzmodās kā viens, kas gulējis, tā kā varonis kliedz, kas vīnu dzēris,
Entonces el Señor era como el que se despierta del sueño, y como un hombre fuerte que clama por el vino.
66 Un sita Savus pretiniekus no aizmugures, un lika tos kaunā uz mūžīgiem laikiem,
Sus enemigos fueron rechazados por sus golpes y avergonzados para siempre.
67 Un atmeta Jāzepa dzīvokli, un neizvēlēja Efraīma cilti,
Y puso la tienda de José a un lado, y no tomó la tribu de Efraín;
68 Bet izvēlēja Jūda cilti, Ciānas kalnu, ko Viņš mīlēja;
Pero él tomó la tribu de Judá para sí, y el monte de Sión, en el cual tuvo placer.
69 Un uztaisīja Savu svēto vietu kā debes'augstumu, stipru, kā pasauli, ko uz mūžīgiem laikiem radījis.
E hizo su lugar santo como el alto cielo, como la tierra que él fija para siempre.
70 Un Viņš izredzēja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma to no avju laidariem,
Tomó a David para que fuera su siervo, y lo llevó del lugar de las ovejas;
71 No zīdītāju avīm Viņš tam lika nākt, ganīt Jēkabu, Savu tautu un Israēli, Savu mantību.
De cuidar las ovejas que daban leche, lo llevó a dar de comer a Jacob su pueblo, y a Israel su heredad.
72 Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi, un tos valdīja ar prātīgu roku.
Y David cuido del pueblo de Dios. Los cuido y dirigió con mano hábil y corazón sincero.