Psalmi 78
1 Asafa pamācība. Klausiet, mani ļaudis, manu mācību, atgrieziet savas ausis uz manas mutes valodu.
Intellectus Asaph. Attendite popule meus legem meam: inclinate aurem vestram in verba oris mei.
2 Es atdarīšu savu muti sakāmos vārdos un izrunāšu līdzības no veciem laikiem.
Aperiam in parabolis os meum: loquar propositiones ab initio.
3 Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši,
Quanta audivimus et cognovimus ea: et patres nostri narraverunt nobis.
4 To mēs viņu bērniem neslēpsim, bet izteiksim tiem pēcnākamiem Tā Kunga teicamo slavu un Viņa stiprumu un Viņa brīnumus, ko Viņš darījis.
Non sunt occultata a filiis eorum, in generatione altera. Narrantes laudes Domini, et virtutes eius, et mirabilia eius quæ fecit.
5 Jo Viņš ir iecēlis liecību iekš Jēkaba un licis bauslību iekš Israēla, ko Viņš mūsu tēviem pavēlējis, to mācīt saviem bērniem.
Et suscitavit testimonium in Iacob: et legem posuit in Israel. Quanta mandavit patribus nostris nota facere ea filiis suis:
6 Ka tie pēcnākamie to zinātu, tie bērni, kas vēl dzims; ka tie celtos un to stāstītu arī saviem bērniem.
ut cognoscat generatio altera. Filii qui nascentur, et exurgent, et narrabunt filiis suis,
7 Un ka tie savu cerību liktu uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, bet sargātu Viņa pavēles;
Ut ponant in Deo spem suam, et non obliviscantur operum Dei: et mandata eius exquirant.
8 Un ka tie nebūtu tādi kā viņu tēvi, atkāpēja un pārgalvīga tauta, kas savā sirdī nebija pastāvīga, un kam gars neturējās pie Dieva.
Ne fiant sicut patres eorum: generatio prava et exasperans. Generatio, quæ non direxit cor suum: et non est creditus cum Deo spiritus eius.
9 Efraīma dēli, apbruņoti strēlnieki ar stopiem, atkāpās kaušanas dienā.
Filii Ephrem intendentes et mittentes arcum: conversi sunt in die belli.
10 Tie neturēja Dieva derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,
Non custodierunt testamentum Dei, et in lege eius noluerunt ambulare.
11 Un aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.
Et obliti sunt benefactorum eius, et mirabilium eius quæ ostendit eis.
12 Viņu tēvu priekšā Viņš darīja brīnumus Ēģiptes zemē, Coana laukā.
Coram patribus eorum fecit mirabilia in terra Ægypti, in campo Taneos.
13 Viņš pāršķīra jūru un lika tiem cauri iet, un pacēla ūdeņus stāvu kā kopu;
Interrupit mare, et perduxit eos: et statuit aquas quasi in utre.
14 Un vadīja tos ar padebesi dienā un cauri nakti ar uguns gaišumu.
Et deduxit eos in nube diei: et tota nocte in illuminatione ignis.
15 Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un tos dzirdināja papilnam kā no dziļumiem.
Interrupit petram in eremo: et adaquavit eos velut in abysso multa.
16 Viņš arī izveda upes no akmens un lika tecēt ūdenim straumēm.
Et eduxit aquam de petra: et deduxit tamquam flumina aquas.
17 Taču tie joprojām grēkoja pret Viņu un apkaitināja to Visuaugstāko tuksnesī,
Et apposuerunt adhuc peccare ei: in iram excitaverunt Excelsum in inaquoso.
18 Un kārdināja Dievu savā sirdī, barību prasīdami savai dvēselei,
Et tentaverunt Deum in cordibus suis: ut peterent escas animabus suis.
19 Un runāja pret Dievu un sacīja: vai Dievs gan varēs sataisīt galdu tuksnesī?
Et male locuti sunt de Deo: dixerunt: Numquid poterit Deus parare mensam in deserto?
20 Redzi, Viņš gan klinti sitis, ka ūdens iztecējis un upes izplūdušas, vai Viņš arī maizi varēs dot, vai Viņš varēs gādāt gaļu Saviem ļaudīm?
Quoniam percussit petram, et fluxerunt aquæ, et torrentes inundaverunt. Numquid et panem poterit dare, aut parare mensam populo suo?
21 Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad tas apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un bardzība cēlās pret Israēli.
Ideo audivit Dominus, et distulit: et ignis accensus est in Iacob, et ira ascendit in Israel:
22 Tāpēc, ka tie neticēja uz Dievu, nedz cerēja uz Viņa pestīšanu.
Quia non crediderunt in Deo, nec speraverunt in salutari eius:
23 Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšām un atdarīja debesu durvis,
Et mandavit nubibus desuper, et ianuas cæli aperuit.
24 Un lika mannai uz tiem līt, ko ēst, un deva tiem labību no debesīm.
Et pluit illis manna ad manducandum, et panem cæli dedit eis.
25 Ikkurš no tiem ēda debesu maizi, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.
Panem angelorum manducavit homo: cibaria misit eis in abundantia.
26 Viņš lika celties austriņam no debesīm un atveda dienvidus vēju caur savu Spēku,
Transtulit Austrum de cælo: et induxit in virtute sua Africum.
27 Un birdināja gaļu uz tiem kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis,
Et pluit super eos sicut pulverem carnes, et sicut arenam maris volatilia pennata.
28 Un lika tiem krist viņu lēģera vidū, visapkārt ap viņu dzīvokļiem.
Et ceciderunt in medio castrorum eorum: circa tabernacula eorum.
29 Tad tie ēda un pārēdās; un Viņš tiem lika notikt pēc viņu kārības.
Et manducaverunt et saturati sunt nimis, et desiderium eorum attulit eis:
30 Bet pirms tie savu kārību bija pildījuši, kamēr viņu barība vēl bija viņu mutē,
non sunt fraudati a desiderio suo. Adhuc escæ eorum erant in ore ipsorum,
31 Tad Dieva dusmība pret tiem cēlās un nokāva viņu stipros un nomaitāja Israēla jaunekļus.
et ira Dei ascendit super eos. Et occidit pingues eorum, et electos Israel impedivit.
32 Par visu to tie taču vēl vairāk grēkoja un neticēja Viņa brīnumiem.
In omnibus his peccaverunt adhuc: et non crediderunt in mirabilibus eius.
33 Tādēļ Tas nobeidza viņu dzīvību nīcībā un viņu gadus ātrā postā.
Et defecerunt in vanitate dies eorum: et anni eorum cum festinatione.
34 Kad Viņš tos kāva, tad tie vaicāja pēc Viņa un atgriezās un steigšus meklēja Dievu,
Cum occideret eos, quærebant eum: et revertebantur, et diluculo veniebant ad eum.
35 Un atminējās, Dievu esam viņiem par patvērumu, un to visaugstāko Dievu esam viņiem par Pestītāju.
Et rememorati sunt quia Deus adiutor est eorum: et Deus excelsus redemptor eorum est.
36 Un tie Viņam smaidīja ar savu muti un Viņam meloja ar savu mēli.
Et dilexerunt eum in ore suo, et lingua sua mentiti sunt ei:
37 Jo viņu sirds nepastāvēja pie Viņa, un tie nebija uzticīgi Viņa derībā.
Cor autem eorum non erat rectum cum eo: nec fideles habiti sunt in testamento eius.
38 Bet Viņš bija sirdsžēlīgs un piedeva noziegumu un tos nesamaitāja, bet novērsa dažkārt Savu dusmību un nepamodināja visu Savu bardzību.
Ipse autem est misericors, et propitius fiet peccatis eorum: et non disperdet eos. Et abundavit ut averteret iram suam: et non accendit omnem iram suam:
39 Jo Viņš pieminēja, ka tie ir miesa, tā kā vējš, kas aizskrien un atpakaļ negriežas.
Et recordatus est quia caro sunt: spiritus vadens, et non rediens.
40 Cik reiz tie Viņu apkaitināja tuksnesī un Viņu tirināja tai tukšā vietā!
Quoties exacerbaverunt eum in deserto, in iram concitaverunt eum in inaquoso?
41 Jo tie kārdināja Dievu allaž no jauna un noskumdināja Israēla svēto.
Et conversi sunt, et tentaverunt Deum: et sanctum Israel exacerbaverunt.
42 Tie nepieminēja Viņa roku nedz to dienu, kad Viņš tos no tā spaidītāja izglāba,
Non sunt recordati manus eius, die qua redemit eos de manu tribulantis,
43 Kad Viņš Savas zīmes parādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coana klajumā,
Sicut posuit in Ægypto signa sua, et prodigia sua in campo Taneos.
44 Un pārvērta viņu upes par asinīm un viņu strautus, ka nevarēja dzert,
Et convertit in sanguinem flumina eorum, et imbres eorum, ne biberent.
45 Un sūtīja starp tiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas tos samaitāja,
Misit in eos cœnomyiam, et comedit eos: et ranam, et disperdidit eos.
46 Un deva viņu augļus spradžiem, un viņu darbus siseņiem,
Et dedit ærugini fructus eorum: et labores eorum locustæ.
47 Un nomaitāja viņu vīnakokus caur krusu un viņu vīģes kokus ar lieliem krusas gabaliem,
Et occidit in grandine vineas eorum: et moros eorum in pruina.
48 Un nokāva viņu govis ar krusu un viņu sīkos lopus ar zibeņiem,
Et tradidit grandini iumenta eorum: et possessionem eorum igni.
49 Un uzgāza tiem Savu karsto dusmību, bardzību un postu un bēdas, un uzlaida tiem nelaimes eņģeļus,
Misit in eos iram indignationis suæ: indignationem, et iram, et tribulationem: immissiones per angelos malos.
50 Un deva vaļu Savai dusmībai un neatrāva viņu dvēseles no nāves, un nodeva viņu lopus mērim,
Viam fecit semitæ iræ suæ, non pepercit a morte animabus eorum: et iumenta eorum in morte conclusit.
51 Un kāva visus pirmdzimušos Ēģiptē, vīru pirmdzemdinātos Hama dzīvokļos,
Et percussit omne primogenitum in terra Ægypti: primitias omnis laboris eorum in tabernaculis Cham.
52 Un veda Savus ļaudis kā avis un vadīja tos tuksnesī kā ganāmu pulku,
Et abstulit sicut oves populum suum: et perduxit eos tamquam gregem in deserto.
53 Un vadīja tos bez bēdām, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus jūra apklāja.
Et deduxit eos in spe, et non timuerunt: et inimicos eorum operuit mare.
54 Un Viņš tos veda Savās svētās robežās, uz šo kalnu, ko Viņa labā roka uzņēmusi.
Et induxit eos in montem sanctificationis suæ, montem, quem acquisivit dextera eius. Et eiecit a facie eorum Gentes: et sorte divisit eis terram in funiculo distributionis.
55 Un izdzina viņu priekšā pagānus, un tos izdalīja par mantības daļu un Israēla ciltīm lika dzīvot viņu mājās.
Et habitare fecit in tabernaculis eorum tribus Israel.
56 Taču tie kārdināja un apkaitināja to visuaugstāko Dievu un neturēja Viņa liecības,
Et tentaverunt, et exacerbaverunt Deum excelsum: et testimonia eius non custodierunt.
57 Un atkāpās un atmeta ticību, tā kā viņu tēvi; tie atmuka kā viltīgs stops,
Et averterunt se, et non servaverunt pactum: quemadmodum patres eorum, conversi sunt in arcum pravum.
58 Un Viņu apkaitināja ar saviem elku kalniem un to tirināja ar savām bildēm.
In iram concitaverunt eum in collibus suis: et in sculptilibus suis ad æmulationem eum provocaverunt.
59 Dievs dzirdēja un apskaitās, un Israēls Tam ļoti rieba.
Audivit Deus, et sprevit: et ad nihilum redegit valde Israel.
60 Un Dievs atstāja to dzīvokli iekš Šīlo, to telti, ko Viņš bija ņēmis par mājas vietu cilvēku starpā.
Et repulit tabernaculum Silo, tabernaculum suum, ubi habitavit in hominibus.
61 Un deva viņu spēku cietumā un viņu godību pretinieka rokā;
Et tradidit in captivitatem virtutem eorum: et pulchritudinem eorum in manus inimici.
62 Un nodeva Savus ļaudis zobenam un apskaitās pret Savu tautu.
Et conclusit in gladio populum suum: et hereditatem suam sprevit.
63 Uguns aprija viņu jaunekļus, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.
Iuvenes eorum comedit ignis: et virgines eorum non sunt lamentatæ.
64 Viņu priesteri krita caur zobenu, un viņu atraitnes neraudāja.
Sacerdotes eorum in gladio ceciderunt: et viduæ eorum non plorabantur.
65 Tad Tas Kungs uzmodās kā viens, kas gulējis, tā kā varonis kliedz, kas vīnu dzēris,
Et excitatus est tamquam dormiens Dominus, tamquam potens crapulatus a vino.
66 Un sita Savus pretiniekus no aizmugures, un lika tos kaunā uz mūžīgiem laikiem,
Et percussit inimicos suos in posteriora: opprobrium sempiternum dedit illis.
67 Un atmeta Jāzepa dzīvokli, un neizvēlēja Efraīma cilti,
Et repulit tabernaculum Ioseph: et tribum Ephraim non elegit:
68 Bet izvēlēja Jūda cilti, Ciānas kalnu, ko Viņš mīlēja;
Sed elegit tribum Iuda, montem Sion quem dilexit.
69 Un uztaisīja Savu svēto vietu kā debes'augstumu, stipru, kā pasauli, ko uz mūžīgiem laikiem radījis.
Et ædificavit sicut unicornium sanctificium suum in terra, quam fundavit in sæcula.
70 Un Viņš izredzēja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma to no avju laidariem,
Et elegit David servum suum, et sustulit eum de gregibus ovium: de post fœtantes accepit eum.
71 No zīdītāju avīm Viņš tam lika nākt, ganīt Jēkabu, Savu tautu un Israēli, Savu mantību.
Pascere Iacob servum suum, et Israel hereditatem suam:
72 Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi, un tos valdīja ar prātīgu roku.
Et pavit eos in innocentia cordis sui: et in intellectibus manuum suarum deduxit eos.
