Psalmi 78
1 Asafa pamācība. Klausiet, mani ļaudis, manu mācību, atgrieziet savas ausis uz manas mutes valodu.
Popolo mio, porgi l'orecchio al mio insegnamento, ascolta le parole della mia bocca. Maskil. Di Asaf.
2 Es atdarīšu savu muti sakāmos vārdos un izrunāšu līdzības no veciem laikiem.
Aprirò la mia bocca in parabole, rievocherò gli arcani dei tempi antichi.
3 Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši,
Ciò che abbiamo udito e conosciuto e i nostri padri ci hanno raccontato,
4 To mēs viņu bērniem neslēpsim, bet izteiksim tiem pēcnākamiem Tā Kunga teicamo slavu un Viņa stiprumu un Viņa brīnumus, ko Viņš darījis.
non lo terremo nascosto ai loro figli; diremo alla generazione futura le lodi del Signore, la sua potenza e le meraviglie che egli ha compiuto.
5 Jo Viņš ir iecēlis liecību iekš Jēkaba un licis bauslību iekš Israēla, ko Viņš mūsu tēviem pavēlējis, to mācīt saviem bērniem.
Ha stabilito una testimonianza in Giacobbe, ha posto una legge in Israele: ha comandato ai nostri padri di farle conoscere ai loro figli,
6 Ka tie pēcnākamie to zinātu, tie bērni, kas vēl dzims; ka tie celtos un to stāstītu arī saviem bērniem.
perché le sappia la generazione futura, i figli che nasceranno. Anch'essi sorgeranno a raccontarlo ai loro figli
7 Un ka tie savu cerību liktu uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, bet sargātu Viņa pavēles;
perché ripongano in Dio la loro fiducia e non dimentichino le opere di Dio, ma osservino i suoi comandi.
8 Un ka tie nebūtu tādi kā viņu tēvi, atkāpēja un pārgalvīga tauta, kas savā sirdī nebija pastāvīga, un kam gars neturējās pie Dieva.
Non siano come i loro padri, generazione ribelle e ostinata, generazione dal cuore incostante e dallo spirito infedele a Dio.
9 Efraīma dēli, apbruņoti strēlnieki ar stopiem, atkāpās kaušanas dienā.
I figli di Efraim, valenti tiratori d'arco, voltarono le spalle nel giorno della lotta.
10 Tie neturēja Dieva derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,
Non osservarono l'alleanza di Dio, rifiutando di seguire la sua legge.
11 Un aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.
Dimenticarono le sue opere, le meraviglie che aveva loro mostrato.
12 Viņu tēvu priekšā Viņš darīja brīnumus Ēģiptes zemē, Coana laukā.
Aveva fatto prodigi davanti ai loro padri, nel paese d'Egitto, nei campi di Tanis.
13 Viņš pāršķīra jūru un lika tiem cauri iet, un pacēla ūdeņus stāvu kā kopu;
Divise il mare e li fece passare e fermò le acque come un argine.
14 Un vadīja tos ar padebesi dienā un cauri nakti ar uguns gaišumu.
Li guidò con una nube di giorno e tutta la notte con un bagliore di fuoco.
15 Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un tos dzirdināja papilnam kā no dziļumiem.
Spaccò le rocce nel deserto e diede loro da bere come dal grande abisso.
16 Viņš arī izveda upes no akmens un lika tecēt ūdenim straumēm.
Fece sgorgare ruscelli dalla rupe e scorrere l'acqua a torrenti.
17 Taču tie joprojām grēkoja pret Viņu un apkaitināja to Visuaugstāko tuksnesī,
Eppure continuarono a peccare contro di lui, a ribellarsi all'Altissimo nel deserto.
18 Un kārdināja Dievu savā sirdī, barību prasīdami savai dvēselei,
Nel loro cuore tentarono Dio, chiedendo cibo per le loro brame;
19 Un runāja pret Dievu un sacīja: vai Dievs gan varēs sataisīt galdu tuksnesī?
mormorarono contro Dio dicendo: «Potrà forse Dio preparare una mensa nel deserto?».
20 Redzi, Viņš gan klinti sitis, ka ūdens iztecējis un upes izplūdušas, vai Viņš arī maizi varēs dot, vai Viņš varēs gādāt gaļu Saviem ļaudīm?
Ecco, egli percosse la rupe e ne scaturì acqua, e strariparono torrenti. «Potrà forse dare anche pane o preparare carne al suo popolo?».
21 Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad tas apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un bardzība cēlās pret Israēli.
All'udirli il Signore ne fu adirato; un fuoco divampò contro Giacobbe e l'ira esplose contro Israele,
22 Tāpēc, ka tie neticēja uz Dievu, nedz cerēja uz Viņa pestīšanu.
perché non ebbero fede in Dio né speranza nella sua salvezza.
23 Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšām un atdarīja debesu durvis,
Comandò alle nubi dall'alto e aprì le porte del cielo;
24 Un lika mannai uz tiem līt, ko ēst, un deva tiem labību no debesīm.
fece piovere su di essi la manna per cibo e diede loro pane del cielo:
25 Ikkurš no tiem ēda debesu maizi, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.
l'uomo mangiò il pane degli angeli, diede loro cibo in abbondanza.
26 Viņš lika celties austriņam no debesīm un atveda dienvidus vēju caur savu Spēku,
Scatenò nel cielo il vento d'oriente, fece spirare l'australe con potenza;
27 Un birdināja gaļu uz tiem kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis,
su di essi fece piovere la carne come polvere e gli uccelli come sabbia del mare;
28 Un lika tiem krist viņu lēģera vidū, visapkārt ap viņu dzīvokļiem.
caddero in mezzo ai loro accampamenti, tutto intorno alle loro tende.
29 Tad tie ēda un pārēdās; un Viņš tiem lika notikt pēc viņu kārības.
Mangiarono e furono ben sazi, li soddisfece nel loro desiderio.
30 Bet pirms tie savu kārību bija pildījuši, kamēr viņu barība vēl bija viņu mutē,
La loro avidità non era ancora saziata, avevano ancora il cibo in bocca,
31 Tad Dieva dusmība pret tiem cēlās un nokāva viņu stipros un nomaitāja Israēla jaunekļus.
quando l'ira di Dio si alzò contro di essi, facendo strage dei più vigorosi e abbattendo i migliori d'Israele.
32 Par visu to tie taču vēl vairāk grēkoja un neticēja Viņa brīnumiem.
Con tutto questo continuarono a peccare e non credettero ai suoi prodigi.
33 Tādēļ Tas nobeidza viņu dzīvību nīcībā un viņu gadus ātrā postā.
Allora dissipò come un soffio i loro giorni e i loro anni con strage repentina.
34 Kad Viņš tos kāva, tad tie vaicāja pēc Viņa un atgriezās un steigšus meklēja Dievu,
Quando li faceva perire, lo cercavano, ritornavano e ancora si volgevano a Dio;
35 Un atminējās, Dievu esam viņiem par patvērumu, un to visaugstāko Dievu esam viņiem par Pestītāju.
ricordavano che Dio è loro rupe, e Dio, l'Altissimo, il loro salvatore;
36 Un tie Viņam smaidīja ar savu muti un Viņam meloja ar savu mēli.
lo lusingavano con la bocca e gli mentivano con la lingua;
37 Jo viņu sirds nepastāvēja pie Viņa, un tie nebija uzticīgi Viņa derībā.
il loro cuore non era sincero con lui e non erano fedeli alla sua alleanza.
38 Bet Viņš bija sirdsžēlīgs un piedeva noziegumu un tos nesamaitāja, bet novērsa dažkārt Savu dusmību un nepamodināja visu Savu bardzību.
Ed egli, pietoso, perdonava la colpa, li perdonava invece di distruggerli. Molte volte placò la sua ira e trattenne il suo furore,
39 Jo Viņš pieminēja, ka tie ir miesa, tā kā vējš, kas aizskrien un atpakaļ negriežas.
ricordando che essi sono carne, un soffio che va e non ritorna.
40 Cik reiz tie Viņu apkaitināja tuksnesī un Viņu tirināja tai tukšā vietā!
Quante volte si ribellarono a lui nel deserto, lo contristarono in quelle solitudini!
41 Jo tie kārdināja Dievu allaž no jauna un noskumdināja Israēla svēto.
Sempre di nuovo tentavano Dio, esasperavano il Santo di Israele.
42 Tie nepieminēja Viņa roku nedz to dienu, kad Viņš tos no tā spaidītāja izglāba,
Non si ricordavano più della sua mano, del giorno che li aveva liberati dall'oppressore,
43 Kad Viņš Savas zīmes parādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coana klajumā,
quando operò in Egitto i suoi prodigi, i suoi portenti nei campi di Tanis.
44 Un pārvērta viņu upes par asinīm un viņu strautus, ka nevarēja dzert,
Egli mutò in sangue i loro fiumi e i loro ruscelli, perché non bevessero.
45 Un sūtīja starp tiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas tos samaitāja,
Mandò tafàni a divorarli e rane a molestarli.
46 Un deva viņu augļus spradžiem, un viņu darbus siseņiem,
Diede ai bruchi il loro raccolto, alle locuste la loro fatica.
47 Un nomaitāja viņu vīnakokus caur krusu un viņu vīģes kokus ar lieliem krusas gabaliem,
Distrusse con la grandine le loro vigne, i loro sicomori con la brina.
48 Un nokāva viņu govis ar krusu un viņu sīkos lopus ar zibeņiem,
Consegnò alla grandine il loro bestiame, ai fulmini i loro greggi.
49 Un uzgāza tiem Savu karsto dusmību, bardzību un postu un bēdas, un uzlaida tiem nelaimes eņģeļus,
Scatenò contro di essi la sua ira ardente, la collera, lo sdegno, la tribolazione, e inviò messaggeri di sventure.
50 Un deva vaļu Savai dusmībai un neatrāva viņu dvēseles no nāves, un nodeva viņu lopus mērim,
Diede sfogo alla sua ira: non li risparmiò dalla morte e diede in preda alla peste la loro vita.
51 Un kāva visus pirmdzimušos Ēģiptē, vīru pirmdzemdinātos Hama dzīvokļos,
Colpì ogni primogenito in Egitto, nelle tende di Cam la primizia del loro vigore.
52 Un veda Savus ļaudis kā avis un vadīja tos tuksnesī kā ganāmu pulku,
Fece partire come gregge il suo popolo e li guidò come branchi nel deserto.
53 Un vadīja tos bez bēdām, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus jūra apklāja.
Li condusse sicuri e senza paura e i loro nemici li sommerse il mare.
54 Un Viņš tos veda Savās svētās robežās, uz šo kalnu, ko Viņa labā roka uzņēmusi.
Li fece salire al suo luogo santo, al monte conquistato dalla sua destra.
55 Un izdzina viņu priekšā pagānus, un tos izdalīja par mantības daļu un Israēla ciltīm lika dzīvot viņu mājās.
Scacciò davanti a loro i popoli e sulla loro eredità gettò la sorte, facendo dimorare nelle loro tende le tribù di Israele.
56 Taču tie kārdināja un apkaitināja to visuaugstāko Dievu un neturēja Viņa liecības,
Ma ancora lo tentarono, si ribellarono a Dio, l'Altissimo, non obbedirono ai suoi comandi.
57 Un atkāpās un atmeta ticību, tā kā viņu tēvi; tie atmuka kā viltīgs stops,
Sviati, lo tradirono come i loro padri, fallirono come un arco allentato.
58 Un Viņu apkaitināja ar saviem elku kalniem un to tirināja ar savām bildēm.
Lo provocarono con le loro alture e con i loro idoli lo resero geloso.
59 Dievs dzirdēja un apskaitās, un Israēls Tam ļoti rieba.
Dio, all'udire, ne fu irritato e respinse duramente Israele.
60 Un Dievs atstāja to dzīvokli iekš Šīlo, to telti, ko Viņš bija ņēmis par mājas vietu cilvēku starpā.
Abbandonò la dimora di Silo, la tenda che abitava tra gli uomini.
61 Un deva viņu spēku cietumā un viņu godību pretinieka rokā;
Consegnò in schiavitù la sua forza, la sua gloria in potere del nemico.
62 Un nodeva Savus ļaudis zobenam un apskaitās pret Savu tautu.
Diede il suo popolo in preda alla spada e contro la sua eredità si accese d'ira.
63 Uguns aprija viņu jaunekļus, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.
Il fuoco divorò il fiore dei suoi giovani, le sue vergini non ebbero canti nuziali.
64 Viņu priesteri krita caur zobenu, un viņu atraitnes neraudāja.
I suoi sacerdoti caddero di spada e le loro vedove non fecero lamento.
65 Tad Tas Kungs uzmodās kā viens, kas gulējis, tā kā varonis kliedz, kas vīnu dzēris,
Ma poi il Signore si destò come da un sonno, come un prode assopito dal vino.
66 Un sita Savus pretiniekus no aizmugures, un lika tos kaunā uz mūžīgiem laikiem,
Colpì alle spalle i suoi nemici, inflisse loro una vergogna eterna.
67 Un atmeta Jāzepa dzīvokli, un neizvēlēja Efraīma cilti,
Ripudiò le tende di Giuseppe, non scelse la tribù di Efraim;
68 Bet izvēlēja Jūda cilti, Ciānas kalnu, ko Viņš mīlēja;
ma elesse la tribù di Giuda, il monte Sion che egli ama.
69 Un uztaisīja Savu svēto vietu kā debes'augstumu, stipru, kā pasauli, ko uz mūžīgiem laikiem radījis.
Costruì il suo tempio alto come il cielo e come la terra stabile per sempre.
70 Un Viņš izredzēja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma to no avju laidariem,
Egli scelse Davide suo servo e lo trasse dagli ovili delle pecore.
71 No zīdītāju avīm Viņš tam lika nākt, ganīt Jēkabu, Savu tautu un Israēli, Savu mantību.
Lo chiamò dal seguito delle pecore madri per pascere Giacobbe suo popolo, la sua eredità Israele.
72 Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi, un tos valdīja ar prātīgu roku.
Fu per loro pastore dal cuore integro e li guidò con mano sapiente.
