Psalmi 78

1 Asafa pamācība. Klausiet, mani ļaudis, manu mācību, atgrieziet savas ausis uz manas mutes valodu.

Ein Lehrgedicht von Asaph. Gib acht, mein Volk, auf meine Belehrung,

2 Es atdarīšu savu muti sakāmos vārdos un izrunāšu līdzības no veciem laikiem.

Ich will auftun meinen Mund zur Rede in Sprüchen, will Rätsel verkünden von der Vorzeit her.

3 Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši,

Was wir gehört und erfahren und unsere Väter uns erzählt haben,

4 To mēs viņu bērniem neslēpsim, bet izteiksim tiem pēcnākamiem Tā Kunga teicamo slavu un Viņa stiprumu un Viņa brīnumus, ko Viņš darījis.

das wollen wir ihren Kindern nicht verschweigen, sondern dem künftgen Geschlecht verkünden die Ruhmestaten des HERRN und seine Stärke und die Wunder, die er getan hat.

5 Jo Viņš ir iecēlis liecību iekš Jēkaba un licis bauslību iekš Israēla, ko Viņš mūsu tēviem pavēlējis, to mācīt saviem bērniem.

Denn er hat ein Zeugnis aufgerichtet in Jakob und festgestellt in Israel ein Gesetz, von dem er unsern Vätern gebot, es ihren Kindern kundzutun,

6 Ka tie pēcnākamie to zinātu, tie bērni, kas vēl dzims; ka tie celtos un to stāstītu arī saviem bērniem.

auf daß die Nachwelt Kenntnis davon erhielte: die Kinder, die geboren würden, sollten aufstehn und ihren Kindern davon erzählen,

7 Un ka tie savu cerību liktu uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, bet sargātu Viņa pavēles;

daß sie auf Gott ihr Vertrauen setzten und die Taten Gottes nicht vergäßen und seine Gebote befolgten,

8 Un ka tie nebūtu tādi kā viņu tēvi, atkāpēja un pārgalvīga tauta, kas savā sirdī nebija pastāvīga, un kam gars neturējās pie Dieva.

daß sie nicht wie ihre Väter würden, ein trotziges und widerspenstiges Geschlecht, ein Geschlecht mit wankelmütigem Herzen, dessen Geist sich nicht zuverlässig zu Gott hielt.

9 Efraīma dēli, apbruņoti strēlnieki ar stopiem, atkāpās kaušanas dienā.

Ephraims Söhne, bogengerüstete Schützen, haben den Rücken gewandt am Tage des Kampfes.

10 Tie neturēja Dieva derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,

Sie hielten den gottgestifteten Bund nicht und wollten nicht wandeln in seinem Gesetz;

11 Un aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.

nein, sie vergaßen seine Taten und seine Wunder, die er sie hatte sehen lassen.

12 Viņu tēvu priekšā Viņš darīja brīnumus Ēģiptes zemē, Coana laukā.

Vor ihren Vätern hatte er Wunder getan im Lande Ägypten, im Gefilde von Zoan.

13 Viņš pāršķīra jūru un lika tiem cauri iet, un pacēla ūdeņus stāvu kā kopu;

Er spaltete das Meer und ließ sie hindurchziehn und türmte die Wasser auf wie einen Wall;

14 Un vadīja tos ar padebesi dienā un cauri nakti ar uguns gaišumu.

er leitete sie bei Tag durch die Wolke und während der ganzen Nacht durch Feuerschein;

15 Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un tos dzirdināja papilnam kā no dziļumiem.

er spaltete Felsen in der Wüste und tränkte sie reichlich wie mit Fluten;

16 Viņš arī izveda upes no akmens un lika tecēt ūdenim straumēm.

Bäche ließ er aus dem Felsen hervorgehn und Wasser gleich Strömen niederfließen.

17 Taču tie joprojām grēkoja pret Viņu un apkaitināja to Visuaugstāko tuksnesī,

Dennoch fuhren sie fort, gegen ihn zu sündigen, und widerstrebten dem Höchsten in der Wüste;

18 Un kārdināja Dievu savā sirdī, barību prasīdami savai dvēselei,

ja, sie versuchten Gott in ihren Herzen, indem sie Speise verlangten für ihr Gelüst,

19 Un runāja pret Dievu un sacīja: vai Dievs gan varēs sataisīt galdu tuksnesī?

und redeten gegen Gott mit den Worten: »Kann Gott wohl einen Tisch in der Wüste uns decken?

20 Redzi, Viņš gan klinti sitis, ka ūdens iztecējis un upes izplūdušas, vai Viņš arī maizi varēs dot, vai Viņš varēs gādāt gaļu Saviem ļaudīm?

Wohl hat er den Felsen geschlagen, daß Wasser flossen heraus und Bäche sich ergossen; doch wird er auch vermögen Brot zu geben oder Fleisch seinem Volke zu schaffen?«

21 Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad tas apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un bardzība cēlās pret Israēli.

Drum, als der HERR das hörte, ergrimmte er: Feuer entbrannte gegen Jakob, und Zorn stieg auf gegen Israel,

22 Tāpēc, ka tie neticēja uz Dievu, nedz cerēja uz Viņa pestīšanu.

weil sie an Gott nicht glaubten und auf seine Hilfe nicht vertrauten.

23 Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšām un atdarīja debesu durvis,

Und doch gebot er den Wolken droben und tat die Türen des Himmels auf,

24 Un lika mannai uz tiem līt, ko ēst, un deva tiem labību no debesīm.

ließ Manna auf sie regnen zum Essen und gab ihnen himmlisches Brotkorn:

25 Ikkurš no tiem ēda debesu maizi, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.

Engelspeise aßen sie allesamt, Reisekost sandte er ihnen zur Sättigung.

26 Viņš lika celties austriņam no debesīm un atveda dienvidus vēju caur savu Spēku,

Hinfahren ließ er den Ostwind am Himmel und führte durch seine Kraft den Südwind herbei;

27 Un birdināja gaļu uz tiem kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis,

Fleisch ließ er auf sie regnen wie Staub und beschwingte Vögel wie Meeressand;

28 Un lika tiem krist viņu lēģera vidū, visapkārt ap viņu dzīvokļiem.

mitten in ihr Lager ließ er sie fallen, rings um ihre Wohnungen her.

29 Tad tie ēda un pārēdās; un Viņš tiem lika notikt pēc viņu kārības.

Da aßen sie und wurden reichlich satt, und was sie gewünscht, gewährte er ihnen.

30 Bet pirms tie savu kārību bija pildījuši, kamēr viņu barība vēl bija viņu mutē,

Noch hatten sie ihres Gelüsts sich nicht entschlagen, noch hatten sie ihre Speise in ihrem Munde,

31 Tad Dieva dusmība pret tiem cēlās un nokāva viņu stipros un nomaitāja Israēla jaunekļus.

da stieg der Ingrimm Gottes gegen sie auf und erwürgte die kräftigen Männer unter ihnen und streckte Israels junge Mannschaft zu Boden.

32 Par visu to tie taču vēl vairāk grēkoja un neticēja Viņa brīnumiem.

Trotz alledem sündigten sie weiter und glaubten nicht an seine Wunder.

33 Tādēļ Tas nobeidza viņu dzīvību nīcībā un viņu gadus ātrā postā.

Drum ließ er ihre Tage vergehn wie einen Hauch und ihre Jahre in angstvoller Hast.

34 Kad Viņš tos kāva, tad tie vaicāja pēc Viņa un atgriezās un steigšus meklēja Dievu,

Wenn er sie sterben ließ, dann fragten sie nach ihm und kehrten um und suchten Gott eifrig

35 Un atminējās, Dievu esam viņiem par patvērumu, un to visaugstāko Dievu esam viņiem par Pestītāju.

und dachten daran, daß Gott ihr Fels sei und Gott, der Höchste, ihr Erlöser.

36 Un tie Viņam smaidīja ar savu muti un Viņam meloja ar savu mēli.

Doch sie heuchelten ihm mit ihrem Munde und belogen ihn mit ihrer Zunge;

37 Jo viņu sirds nepastāvēja pie Viņa, un tie nebija uzticīgi Viņa derībā.

denn ihr Herz hing nicht fest an ihm, und sie hielten nicht treu an seinem Bunde.

38 Bet Viņš bija sirdsžēlīgs un piedeva noziegumu un tos nesamaitāja, bet novērsa dažkārt Savu dusmību un nepamodināja visu Savu bardzību.

Doch er war barmherzig, vergab die Schuld und vertilgte sie nicht, nein, immer wieder hielt er seinen Zorn zurück und ließ nicht seinen ganzen Grimm erwachen;

39 Jo Viņš pieminēja, ka tie ir miesa, tā kā vējš, kas aizskrien un atpakaļ negriežas.

denn er dachte daran, daß Fleisch sie waren, ein Windhauch, der hinfährt und nicht wiederkehrt.

40 Cik reiz tie Viņu apkaitināja tuksnesī un Viņu tirināja tai tukšā vietā!

Wie oft widerstrebten sie ihm in der Wüste, kränkten sie ihn in der Öde!

41 Jo tie kārdināja Dievu allaž no jauna un noskumdināja Israēla svēto.

Und immer aufs neue versuchten sie Gott und betrübten den Heiligen Israels.

42 Tie nepieminēja Viņa roku nedz to dienu, kad Viņš tos no tā spaidītāja izglāba,

Sie dachten nicht mehr an seine starke Hand, an den Tag, wo er sie vom Bedränger erlöste,

43 Kad Viņš Savas zīmes parādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coana klajumā,

als er seine Zeichen in Ägypten tat, seine Wunder im Gefilde von Zoan.

44 Un pārvērta viņu upes par asinīm un viņu strautus, ka nevarēja dzert,

Er verwandelte dort in Blut ihre Ströme, so daß man ihr fließendes Wasser nicht trinken konnte;

45 Un sūtīja starp tiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas tos samaitāja,

er sandte unter sie Ungeziefer, das sie fraß, und Frösche, die ihnen Verderben brachten;

46 Un deva viņu augļus spradžiem, un viņu darbus siseņiem,

er gab ihre Ernte den Freßgrillen preis und die Frucht ihrer Arbeit den Heuschrecken;

47 Un nomaitāja viņu vīnakokus caur krusu un viņu vīģes kokus ar lieliem krusas gabaliem,

er zerschlug ihre Reben mit Hagel, ihre Maulbeerfeigenbäume mit Schloßen;

48 Un nokāva viņu govis ar krusu un viņu sīkos lopus ar zibeņiem,

er gab ihr Vieh dem Hagel preis und ihren Besitz den Blitzen;

49 Un uzgāza tiem Savu karsto dusmību, bardzību un postu un bēdas, un uzlaida tiem nelaimes eņģeļus,

er sandte gegen sie seines Zornes Glut, Wut und Grimm und Drangsal: eine Schar von Unglücksengeln;

50 Un deva vaļu Savai dusmībai un neatrāva viņu dvēseles no nāves, un nodeva viņu lopus mērim,

er ließ seinem Ingrimm freien Lauf, entzog ihre Seele nicht dem Tode, überließ vielmehr ihr Leben der Pest;

51 Un kāva visus pirmdzimušos Ēģiptē, vīru pirmdzemdinātos Hama dzīvokļos,

er ließ alle Erstgeburt in Ägypten sterben, der Manneskraft Erstlinge in den Zelten Hams.

52 Un veda Savus ļaudis kā avis un vadīja tos tuksnesī kā ganāmu pulku,

Dann ließ er sein Volk ausziehn wie Schafe und leitete sie in der Wüste wie eine Herde

53 Un vadīja tos bez bēdām, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus jūra apklāja.

und führte sie sicher, so daß sie nicht bangten; ihre Feinde aber bedeckte das Meer.

54 Un Viņš tos veda Savās svētās robežās, uz šo kalnu, ko Viņa labā roka uzņēmusi.

So brachte er sie nach seinem heiligen Gebiet, in das Bergland, das er mit seiner Rechten erworben,

55 Un izdzina viņu priekšā pagānus, un tos izdalīja par mantības daļu un Israēla ciltīm lika dzīvot viņu mājās.

und vertrieb vor ihnen her die Völker, verloste ihr Gebiet als erblichen Besitz und ließ in ihren Zelten die Stämme Israels wohnen.

56 Taču tie kārdināja un apkaitināja to visuaugstāko Dievu un neturēja Viņa liecības,

Doch sie versuchten und reizten Gott, den Höchsten, und hielten sich nicht an seine Gebote,

57 Un atkāpās un atmeta ticību, tā kā viņu tēvi; tie atmuka kā viltīgs stops,

sondern fielen ab und handelten treulos, ihren Vätern gleich; sie versagten wie ein trüglicher Bogen

58 Un Viņu apkaitināja ar saviem elku kalniem un to tirināja ar savām bildēm.

und erbitterten ihn durch ihren Höhendienst und reizten ihn zum Eifer durch ihre Götzenbilder.

59 Dievs dzirdēja un apskaitās, un Israēls Tam ļoti rieba.

Als Gott es vernahm, ergrimmte er und verwarf Israel ganz und gar:

60 Un Dievs atstāja to dzīvokli iekš Šīlo, to telti, ko Viņš bija ņēmis par mājas vietu cilvēku starpā.

er gab seine Wohnung in Silo auf, das Zelt, das er aufgeschlagen unter den Menschen;

61 Un deva viņu spēku cietumā un viņu godību pretinieka rokā;

er ließ seine Macht in Gefangenschaft fallen und seine Zier in die Hand des Feindes;

62 Un nodeva Savus ļaudis zobenam un apskaitās pret Savu tautu.

er gab sein Volk dem Schwerte preis und war entrüstet über sein Erbteil;

63 Uguns aprija viņu jaunekļus, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.

seine jungen Männer fraß das Feuer, und seine Jungfraun blieben ohne Brautlied;

64 Viņu priesteri krita caur zobenu, un viņu atraitnes neraudāja.

seine Priester fielen durchs Schwert, und seine Witwen konnten keine Totenklage halten.

65 Tad Tas Kungs uzmodās kā viens, kas gulējis, tā kā varonis kliedz, kas vīnu dzēris,

Da erwachte der Allherr wie ein Schlafender, wie ein vom Wein übermannter Kriegsheld;

66 Un sita Savus pretiniekus no aizmugures, un lika tos kaunā uz mūžīgiem laikiem,

er schlug seine Feinde von hinten und gab sie ewiger Schande preis.

67 Un atmeta Jāzepa dzīvokli, un neizvēlēja Efraīma cilti,

Auch verwarf er das Zelt Josephs und erwählte nicht den Stamm Ephraim,

68 Bet izvēlēja Jūda cilti, Ciānas kalnu, ko Viņš mīlēja;

sondern erwählte den Stamm Juda, den Berg Zion, den er liebgewonnen;

69 Un uztaisīja Savu svēto vietu kā debes'augstumu, stipru, kā pasauli, ko uz mūžīgiem laikiem radījis.

und er baute den ragenden Bergen gleich sein Heiligtum, fest wie die Erde, die er auf ewig gegründet.

70 Un Viņš izredzēja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma to no avju laidariem,

Dann erwählte er David, seinen Knecht, den er wegnahm von den Hürden des Kleinviehs;

71 No zīdītāju avīm Viņš tam lika nākt, ganīt Jēkabu, Savu tautu un Israēli, Savu mantību.

von den Mutterschafen holte er ihn, daß er Jakob weide, sein Volk, und Israel, seinen Erbbesitz.

72 Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi, un tos valdīja ar prātīgu roku.

Der weidete sie mit redlichem Herzen und leitete sie mit kundiger Hand.