Psalmi 78
1 Asafa pamācība. Klausiet, mani ļaudis, manu mācību, atgrieziet savas ausis uz manas mutes valodu.
Eine Unterweisung Assaphs. Höre, mein Volk, mein Gesetz; neiget eure Ohren zu der Rede meines Mundes!
2 Es atdarīšu savu muti sakāmos vārdos un izrunāšu līdzības no veciem laikiem.
Ich will meinen Mund auftun zu Sprüchen und alte Geschichte aussprechen,
3 Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši,
die wir gehöret haben und wissen und unsere Väter uns erzählet haben,
4 To mēs viņu bērniem neslēpsim, bet izteiksim tiem pēcnākamiem Tā Kunga teicamo slavu un Viņa stiprumu un Viņa brīnumus, ko Viņš darījis.
daß wir's nicht verhalten sollen ihren Kindern, die hernach kommen, und verkündigen den Ruhm des HERRN und seine Macht und Wunder, die er getan hat.
5 Jo Viņš ir iecēlis liecību iekš Jēkaba un licis bauslību iekš Israēla, ko Viņš mūsu tēviem pavēlējis, to mācīt saviem bērniem.
Er richtete ein Zeugnis auf in Jakob und gab ein Gesetz in Israel, das er unsern Vätern gebot, zu lehren ihre Kinder,
6 Ka tie pēcnākamie to zinātu, tie bērni, kas vēl dzims; ka tie celtos un to stāstītu arī saviem bērniem.
auf daß die Nachkommen lerneten und die Kinder, die noch sollten geboren werden, wenn sie aufkämen, daß sie es auch ihren Kindern verkündigten,
7 Un ka tie savu cerību liktu uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, bet sargātu Viņa pavēles;
daß sie setzten auf Gott ihre Hoffnung und nicht vergäßen der Taten Gottes und seine Gebote hielten,
8 Un ka tie nebūtu tādi kā viņu tēvi, atkāpēja un pārgalvīga tauta, kas savā sirdī nebija pastāvīga, un kam gars neturējās pie Dieva.
und nicht würden wie ihre Väter, eine abtrünnige und ungehorsame Art, welchen ihr Herz nicht fest war, und ihr Geist nicht treulich hielt an Gott;
9 Efraīma dēli, apbruņoti strēlnieki ar stopiem, atkāpās kaušanas dienā.
wie die Kinder Ephraim, so geharnischt den Bogen führeten, abfielen zur Zeit des Streits.
10 Tie neturēja Dieva derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,
Sie hielten den Bund Gottes nicht und wollten nicht in seinem Gesetz wandeln,
11 Un aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.
und vergaßen seiner Taten und seiner Wunder, die er ihnen erzeiget hatte.
12 Viņu tēvu priekšā Viņš darīja brīnumus Ēģiptes zemē, Coana laukā.
Vor ihren Vätern tat er Wunder in Ägyptenland, im Felde Zoan.
13 Viņš pāršķīra jūru un lika tiem cauri iet, un pacēla ūdeņus stāvu kā kopu;
Er zerteilete das Meer und ließ sie durchhin gehen; und stellete das Wasser wie eine Mauer.
14 Un vadīja tos ar padebesi dienā un cauri nakti ar uguns gaišumu.
Er leitete sie des Tages mit einer Wolke und des Nachts mit einem hellen Feuer.
15 Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un tos dzirdināja papilnam kā no dziļumiem.
Er riß die Felsen in der Wüste und tränkete sie mit Wasser die Fülle;
16 Viņš arī izveda upes no akmens un lika tecēt ūdenim straumēm.
und ließ Bäche aus dem Felsen fließen, daß sie hinabflossen wie Wasserströme.
17 Taču tie joprojām grēkoja pret Viņu un apkaitināja to Visuaugstāko tuksnesī,
Noch sündigten sie weiter wider ihn und erzürneten den höchsten in der Wüste;
18 Un kārdināja Dievu savā sirdī, barību prasīdami savai dvēselei,
und versuchten Gott in ihrem Herzen, daß sie Speise forderten für ihre Seelen;
19 Un runāja pret Dievu un sacīja: vai Dievs gan varēs sataisīt galdu tuksnesī?
und redeten wider Gott und sprachen: Ja, Gott sollte wohl können einen Tisch bereiten in der Wüste!
20 Redzi, Viņš gan klinti sitis, ka ūdens iztecējis un upes izplūdušas, vai Viņš arī maizi varēs dot, vai Viņš varēs gādāt gaļu Saviem ļaudīm?
Siehe, er hat wohl den Felsen geschlagen, daß Wasser flossen und Bäche sich ergossen; aber wie kann er Brot geben und seinem Volk Fleisch verschaffen?
21 Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad tas apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un bardzība cēlās pret Israēli.
Da nun das der HERR hörete, entbrannte er, und Feuer ging an in Jakob und Zorn kam über Israel,
22 Tāpēc, ka tie neticēja uz Dievu, nedz cerēja uz Viņa pestīšanu.
daß sie nicht glaubeten an Gott und hoffeten nicht auf seine Hilfe.
23 Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšām un atdarīja debesu durvis,
Und er gebot den Wolken droben und tat auf die Türen des Himmels;
24 Un lika mannai uz tiem līt, ko ēst, un deva tiem labību no debesīm.
und ließ das Man auf sie regnen, zu essen, und gab ihnen Himmelbrot.
25 Ikkurš no tiem ēda debesu maizi, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.
Sie aßen Engelbrot; er sandte ihnen Speise die Fülle.
26 Viņš lika celties austriņam no debesīm un atveda dienvidus vēju caur savu Spēku,
Er ließ weben den Ostwind unter dem Himmel und erregte durch seine Stärke den Südwind.
27 Un birdināja gaļu uz tiem kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis,
Und ließ Fleisch auf sie regnen wie Staub und Vögel wie Sand am Meer;
28 Un lika tiem krist viņu lēģera vidū, visapkārt ap viņu dzīvokļiem.
und ließ sie fallen unter ihr Lager allenthalben, da sie wohneten.
29 Tad tie ēda un pārēdās; un Viņš tiem lika notikt pēc viņu kārības.
Da aßen sie und wurden allzu satt; er ließ sie ihre Lust büßen.
30 Bet pirms tie savu kārību bija pildījuši, kamēr viņu barība vēl bija viņu mutē,
Da sie nun ihre Lust gebüßet hatten und sie noch davon aßen,
31 Tad Dieva dusmība pret tiem cēlās un nokāva viņu stipros un nomaitāja Israēla jaunekļus.
da kam der Zorn Gottes über sie und erwürgete die Vornehmsten unter ihnen und schlug danieder die Besten in Israel.
32 Par visu to tie taču vēl vairāk grēkoja un neticēja Viņa brīnumiem.
Aber über das alles sündigten sie noch mehr und glaubten nicht an seine Wunder.
33 Tādēļ Tas nobeidza viņu dzīvību nīcībā un viņu gadus ātrā postā.
Darum ließ er sie dahinsterben, daß sie nichts erlangeten, und mußten ihr Leben lang geplaget sein.
34 Kad Viņš tos kāva, tad tie vaicāja pēc Viņa un atgriezās un steigšus meklēja Dievu,
Wenn er sie erwürgete, suchten sie ihn und kehreten sich frühe zu Gott
35 Un atminējās, Dievu esam viņiem par patvērumu, un to visaugstāko Dievu esam viņiem par Pestītāju.
und gedachten, daß Gott ihr Hort ist und Gott der Höchste ihr Erlöser ist,
36 Un tie Viņam smaidīja ar savu muti un Viņam meloja ar savu mēli.
und heuchelten ihm mit ihrem Munde und logen ihm mit ihrer Zunge.
37 Jo viņu sirds nepastāvēja pie Viņa, un tie nebija uzticīgi Viņa derībā.
Aber ihr Herz war nicht fest an ihm und hielten nicht treulich an seinem Bunde.
38 Bet Viņš bija sirdsžēlīgs un piedeva noziegumu un tos nesamaitāja, bet novērsa dažkārt Savu dusmību un nepamodināja visu Savu bardzību.
Er aber war barmherzig und vergab die Missetat und vertilgte sie nicht; und wendete oft seinen Zorn ab und ließ nicht seinen ganzen Zorn gehen.
39 Jo Viņš pieminēja, ka tie ir miesa, tā kā vējš, kas aizskrien un atpakaļ negriežas.
Denn er gedachte, daß sie Fleisch sind, ein Wind, der dahinfähret und nicht wiederkommt.
40 Cik reiz tie Viņu apkaitināja tuksnesī un Viņu tirināja tai tukšā vietā!
Sie erzürneten ihn gar oft in der Wüste und entrüsteten ihn in der Einöde.
41 Jo tie kārdināja Dievu allaž no jauna un noskumdināja Israēla svēto.
Sie versuchten Gott immer wieder und meisterten den Heiligen in Israel.
42 Tie nepieminēja Viņa roku nedz to dienu, kad Viņš tos no tā spaidītāja izglāba,
Sie dachten nicht an seine Hand des Tages, da er sie erlösete von den Feinden,
43 Kad Viņš Savas zīmes parādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coana klajumā,
wie er denn seine Zeichen in Ägypten getan hatte und seine Wunder im Lande Zoan,
44 Un pārvērta viņu upes par asinīm un viņu strautus, ka nevarēja dzert,
da er ihr Wasser in Blut wandelte, daß sie ihre Bäche nicht trinken konnten;
45 Un sūtīja starp tiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas tos samaitāja,
da er Ungeziefer unter sie schickte, die sie fraßen, und Kröten, die sie verderbeten,
46 Un deva viņu augļus spradžiem, un viņu darbus siseņiem,
und gab ihr Gewächs den Raupen und ihre Saat den Heuschrecken;
47 Un nomaitāja viņu vīnakokus caur krusu un viņu vīģes kokus ar lieliem krusas gabaliem,
da er ihre Weinstöcke mit Hagel schlug und ihre Maulbeerbäume mit Schloßen;
48 Un nokāva viņu govis ar krusu un viņu sīkos lopus ar zibeņiem,
da er ihr Vieh schlug mit Hagel und ihre Herden mit Strahlen;
49 Un uzgāza tiem Savu karsto dusmību, bardzību un postu un bēdas, un uzlaida tiem nelaimes eņģeļus,
da er böse Engel unter sie sandte in seinem grimmigen Zorn und ließ sie toben und wüten und Leid tun;
50 Un deva vaļu Savai dusmībai un neatrāva viņu dvēseles no nāves, un nodeva viņu lopus mērim,
da er seinen Zorn ließ fortgehen und ihre Seelen vor dem Tode nicht verschonete und ließ ihr Vieh an der Pestilenz sterben;
51 Un kāva visus pirmdzimušos Ēģiptē, vīru pirmdzemdinātos Hama dzīvokļos,
da er alle Erstgeburt in Ägypten schlug, die ersten Erben in den Hütten Hams.
52 Un veda Savus ļaudis kā avis un vadīja tos tuksnesī kā ganāmu pulku,
Und ließ sein Volk ausziehen wie Schafe und führete sie wie eine Herde in der Wüste.
53 Un vadīja tos bez bēdām, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus jūra apklāja.
Und er leitete sie sicher, daß sie sich nicht fürchteten; aber ihre Feinde bedeckte das Meer.
54 Un Viņš tos veda Savās svētās robežās, uz šo kalnu, ko Viņa labā roka uzņēmusi.
Und brachte sie in seine heilige Grenze, zu diesem Berge, den seine Rechte erworben hat.
55 Un izdzina viņu priekšā pagānus, un tos izdalīja par mantības daļu un Israēla ciltīm lika dzīvot viņu mājās.
Und vor ihnen her die Völker und ließ ihnen das Erbe austeilen und ließ in jener Hütten die Stämme Israels wohnen.
56 Taču tie kārdināja un apkaitināja to visuaugstāko Dievu un neturēja Viņa liecības,
Aber sie versuchten und erzürneten Gott, den Höchsten, und hielten seine Zeugnisse nicht;
57 Un atkāpās un atmeta ticību, tā kā viņu tēvi; tie atmuka kā viltīgs stops,
und fielen zurück und verachteten alles, wie ihre Väter, und hielten nicht, gleichwie ein loser Bogen;
58 Un Viņu apkaitināja ar saviem elku kalniem un to tirināja ar savām bildēm.
und erzürneten ihn mit ihren Höhen und reizeten ihn mit ihren Götzen.
59 Dievs dzirdēja un apskaitās, un Israēls Tam ļoti rieba.
Und da das Gott hörete, entbrannte er und verwarf Israel sehr,
60 Un Dievs atstāja to dzīvokli iekš Šīlo, to telti, ko Viņš bija ņēmis par mājas vietu cilvēku starpā.
daß er Seine Wohnung zu Silo ließ fahren, die Hütte, da er unter Menschen wohnete;
61 Un deva viņu spēku cietumā un viņu godību pretinieka rokā;
und gab ihre Macht ins Gefängnis und ihre HERRLIchkeit in die Hand des Feindes;
62 Un nodeva Savus ļaudis zobenam un apskaitās pret Savu tautu.
und übergab sein Volk ins Schwert und entbrannte über sein Erbe.
63 Uguns aprija viņu jaunekļus, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.
Ihre junge Mannschaft fraß das Feuer, und ihre Jungfrauen mußten ungefreiet bleiben.
64 Viņu priesteri krita caur zobenu, un viņu atraitnes neraudāja.
Ihre Priester fielen durchs Schwert, und waren keine Witwen, die da weinen sollten.
65 Tad Tas Kungs uzmodās kā viens, kas gulējis, tā kā varonis kliedz, kas vīnu dzēris,
Und der HERR erwachte wie ein Schlafender, wie ein Starker jauchzet, der vom Wein kommt,
66 Un sita Savus pretiniekus no aizmugures, un lika tos kaunā uz mūžīgiem laikiem,
und schlug seine Feinde von hinten und hängete ihnen eine ewige Schande an.
67 Un atmeta Jāzepa dzīvokli, un neizvēlēja Efraīma cilti,
Und verwarf die Hütte Josephs und erwählte nicht den Stamm Ephraim,
68 Bet izvēlēja Jūda cilti, Ciānas kalnu, ko Viņš mīlēja;
sondern erwählete den Stamm Juda, den Berg Zion, welchen er liebte.
69 Un uztaisīja Savu svēto vietu kā debes'augstumu, stipru, kā pasauli, ko uz mūžīgiem laikiem radījis.
Und bauete sein Heiligtum hoch, wie ein Land, das ewiglich fest stehen soll.
70 Un Viņš izredzēja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma to no avju laidariem,
Und erwählete seinen Knecht David und nahm ihn von den Schafställen;
71 No zīdītāju avīm Viņš tam lika nākt, ganīt Jēkabu, Savu tautu un Israēli, Savu mantību.
von den säugenden Schafen holte er ihn, daß er sein Volk Jakob weiden sollte und sein Erbe Israel.
72 Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi, un tos valdīja ar prātīgu roku.
Und er weidete sie auch mit aller Treue und regierte sie mit allem Fleiß.
