Psalmi 78
1 Asafa pamācība. Klausiet, mani ļaudis, manu mācību, atgrieziet savas ausis uz manas mutes valodu.
Ein Maskil Asaphs. Vernimm, mein Volk, meine Unterweisung, neigt euer Ohr den Worten meines Mundes!
2 Es atdarīšu savu muti sakāmos vārdos un izrunāšu līdzības no veciem laikiem.
Ich will meinen Mund zu Sprüchen aufthun, will Rätsel aus der Vorzeit verkünden.
3 Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši,
Was wir gehört und erfahren, und was unsere Väter uns erzählt haben,
4 To mēs viņu bērniem neslēpsim, bet izteiksim tiem pēcnākamiem Tā Kunga teicamo slavu un Viņa stiprumu un Viņa brīnumus, ko Viņš darījis.
wollen wir ihren Kindern nicht verhehlen, indem wir dem nachfolgenden Geschlechte die ruhmwürdigen Thaten Jahwes erzählen und seine Macht und die Wunder, die er gethan hat.
5 Jo Viņš ir iecēlis liecību iekš Jēkaba un licis bauslību iekš Israēla, ko Viņš mūsu tēviem pavēlējis, to mācīt saviem bērniem.
Er stellte ein Zeugnis in Jakob auf und gab eine Weisung in Israel, indem er unseren Vätern gebot, sie ihren Söhnen kundzuthun,
6 Ka tie pēcnākamie to zinātu, tie bērni, kas vēl dzims; ka tie celtos un to stāstītu arī saviem bērniem.
damit das nachkommende Geschlecht sie erführe, die Söhne, die geboren würden, damit sie aufträten und ihren Söhnen davon erzählten,
7 Un ka tie savu cerību liktu uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, bet sargātu Viņa pavēles;
damit sie auf Gott ihr Vertrauen setzten und der großen Thaten Gottes nicht vergäßen und seine Gebote hielten
8 Un ka tie nebūtu tādi kā viņu tēvi, atkāpēja un pārgalvīga tauta, kas savā sirdī nebija pastāvīga, un kam gars neturējās pie Dieva.
und nicht wie ihre Väter würden, ein abtrünniges und widerspenstiges Geschlecht, ein Geschlecht, das nicht festes Sinnes war, und dessen Geist nicht treulich an Gott hielt.
9 Efraīma dēli, apbruņoti strēlnieki ar stopiem, atkāpās kaušanas dienā.
Die Söhne Ephraims, die Bogengerüsteten, kehrten am Tage des Kampfes um.
10 Tie neturēja Dieva derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,
Sie hielten den Bund Gottes nicht und wollten nicht nach seinem Gesetze wandeln.
11 Un aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.
Sie vergaßen seine großen Thaten und seine Wunder, die er sie hatte schauen lassen.
12 Viņu tēvu priekšā Viņš darīja brīnumus Ēģiptes zemē, Coana laukā.
Vor ihren Vätern hatte er Wunder gethan in Ägypten, im Gefilde von Zoan.
13 Viņš pāršķīra jūru un lika tiem cauri iet, un pacēla ūdeņus stāvu kā kopu;
Er spaltete das Meer und ließ sie hindurchgehn und stellte die Wasser auf wie einen Damm.
14 Un vadīja tos ar padebesi dienā un cauri nakti ar uguns gaišumu.
Er leitete sie tagsüber mit der Wolke, die ganze Nacht hindurch mit feurigem Schein.
15 Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un tos dzirdināja papilnam kā no dziļumiem.
Er spaltete Felsen in der Wüste und tränkte sie wie mit Fluten in Fülle.
16 Viņš arī izveda upes no akmens un lika tecēt ūdenim straumēm.
Er ließ Bäche aus dem Felsen hervorgehn und Wasser in Strömen herabfließen.
17 Taču tie joprojām grēkoja pret Viņu un apkaitināja to Visuaugstāko tuksnesī,
Dennoch sündigten sie weiter gegen ihn, indem sie sich in der Wüste gegen den Höchsten empörten.
18 Un kārdināja Dievu savā sirdī, barību prasīdami savai dvēselei,
Sie versuchten Gott in ihrem Herzen, indem sie Speise für ihr Gelüsten forderten.
19 Un runāja pret Dievu un sacīja: vai Dievs gan varēs sataisīt galdu tuksnesī?
Sie redeten wider Gott und sprachen: “Kann wohl Gott in der Wüste einen Tisch anrichten?
20 Redzi, Viņš gan klinti sitis, ka ūdens iztecējis un upes izplūdušas, vai Viņš arī maizi varēs dot, vai Viņš varēs gādāt gaļu Saviem ļaudīm?
“Wohl schlug er den Felsen, daß Wasser strömten, und Bäche sich ergossen; “vermag er wohl auch Brot zu geben oder seinem Volke Fleisch zu verschaffen?”
21 Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad tas apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un bardzība cēlās pret Israēli.
Darum, als Jahwe das hörte, entrüstete er sich, und Feuer entzündete sich wider Jakob, und Zorn stieg herauf über Israel,
22 Tāpēc, ka tie neticēja uz Dievu, nedz cerēja uz Viņa pestīšanu.
weil sie Gotte nicht glaubten und auf seine Hilfe nicht vertrauten.
23 Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšām un atdarīja debesu durvis,
Und er gebot den Wolken droben und öffnete die Thüren des Himmels,
24 Un lika mannai uz tiem līt, ko ēst, un deva tiem labību no debesīm.
ließ Manna auf sie regnen, daß sie zu essen hätten, und verlieh ihnen Himmelskorn.
25 Ikkurš no tiem ēda debesu maizi, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.
Engelbrot hatte jedermann zu essen; er sandte ihnen Zehrung in Fülle.
26 Viņš lika celties austriņam no debesīm un atveda dienvidus vēju caur savu Spēku,
Er ließ den Ostwind am Himmel aufbrechen und führte durch seine Stärke den Südwind herbei.
27 Un birdināja gaļu uz tiem kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis,
Er ließ Fleisch auf sie regnen wie Staub und beflügelte Vögel wie Sand am Meer.
28 Un lika tiem krist viņu lēģera vidū, visapkārt ap viņu dzīvokļiem.
Mitten in sein Lager ließ er sie fallen, rings um seine Wohnung her.
29 Tad tie ēda un pārēdās; un Viņš tiem lika notikt pēc viņu kārības.
Da aßen sie und wurden gründlich satt, und er befriedigte ihr Gelüst.
30 Bet pirms tie savu kārību bija pildījuši, kamēr viņu barība vēl bija viņu mutē,
Noch hatten sie sich ihres Gelüstes nicht entschlagen - sie hatten ihre Speise noch im Mund -
31 Tad Dieva dusmība pret tiem cēlās un nokāva viņu stipros un nomaitāja Israēla jaunekļus.
da stieg der Zorn Gottes über sie herauf und würgte unter ihren Fetten und streckte die Jünglinge Israels nieder.
32 Par visu to tie taču vēl vairāk grēkoja un neticēja Viņa brīnumiem.
Trotz alledem sündigten sie weiter und glaubten nicht an seine Wunder.
33 Tādēļ Tas nobeidza viņu dzīvību nīcībā un viņu gadus ātrā postā.
Darum ließ er ihre Tage wie einen Hauch dahinschwinden und ihre Jahre in bestürzender Schnelle.
34 Kad Viņš tos kāva, tad tie vaicāja pēc Viņa un atgriezās un steigšus meklēja Dievu,
Wenn er sie würgte, so fragten sie nach ihm und wendeten sich zurück zu Gott
35 Un atminējās, Dievu esam viņiem par patvērumu, un to visaugstāko Dievu esam viņiem par Pestītāju.
und gedachten daran, daß Gott ihr Fels und Gott, der Höchste, ihr Erlöser sei.
36 Un tie Viņam smaidīja ar savu muti un Viņam meloja ar savu mēli.
Sie beschwatzten ihn mit ihrem Munde und logen ihm mit ihrer Zunge;
37 Jo viņu sirds nepastāvēja pie Viņa, un tie nebija uzticīgi Viņa derībā.
aber ihr Sinn war ihm gegenüber nicht fest, und sie hielten nicht treulich an seinem Bund,
38 Bet Viņš bija sirdsžēlīgs un piedeva noziegumu un tos nesamaitāja, bet novērsa dažkārt Savu dusmību un nepamodināja visu Savu bardzību.
während doch er barmherzig war, Schuld vergab und sie nicht vertilgte, gar oft von seinem Zorn abließ und nicht seinen ganzen Grimm aufbot.
39 Jo Viņš pieminēja, ka tie ir miesa, tā kā vējš, kas aizskrien un atpakaļ negriežas.
Denn er gedachte daran, daß sie Fleisch seien, ein Hauch, der dahinfährt und nicht wiederkommt.
40 Cik reiz tie Viņu apkaitināja tuksnesī un Viņu tirināja tai tukšā vietā!
Wie oft empörten sie sich gegen ihn in der Wüste, betrübten sie ihn in der Einöde!
41 Jo tie kārdināja Dievu allaž no jauna un noskumdināja Israēla svēto.
Immer wieder versuchten sie Gott und kränkten den Heiligen Israels.
42 Tie nepieminēja Viņa roku nedz to dienu, kad Viņš tos no tā spaidītāja izglāba,
Sie gedachten nicht an seine gewaltige Hand, an den Tag, da er sie vom Feinde befreit hatte,
43 Kad Viņš Savas zīmes parādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coana klajumā,
da er seine Zeichen in Ägypten hinstellte und seine Wunder im Gefilde von Zoan.
44 Un pārvērta viņu upes par asinīm un viņu strautus, ka nevarēja dzert,
Denn er verwandelte ihre Ströme in Blut und ihre Bäche, damit sie nicht trinken könnten.
45 Un sūtīja starp tiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas tos samaitāja,
Er sandte Hundsfliegen gegen sie, die fraßen sie, und Frösche, die verderbten sie.
46 Un deva viņu augļus spradžiem, un viņu darbus siseņiem,
Er gab ihr Gewächs dem Ungeziefer preis und was sie erarbeitet, der Heuschrecke.
47 Un nomaitāja viņu vīnakokus caur krusu un viņu vīģes kokus ar lieliem krusas gabaliem,
Er erschlug ihre Weinstöcke mit Hagel und ihre Maulbeerfeigenbäume mit Schloßen.
48 Un nokāva viņu govis ar krusu un viņu sīkos lopus ar zibeņiem,
Er gab ihr Vieh dem Hagel preis und ihre Herden den Blitzen.
49 Un uzgāza tiem Savu karsto dusmību, bardzību un postu un bēdas, un uzlaida tiem nelaimes eņģeļus,
Er entsandte wider sie die Glut seines Zorns, Wut und Grimm und Drangsal, eine Schar von Unglücksengeln.
50 Un deva vaļu Savai dusmībai un neatrāva viņu dvēseles no nāves, un nodeva viņu lopus mērim,
Er ließ seinem Zorne freien Lauf, entzog ihre Seele nicht dem Tod und überlieferte ihr Leben der Pest.
51 Un kāva visus pirmdzimušos Ēģiptē, vīru pirmdzemdinātos Hama dzīvokļos,
Er schlug alle Erstgeburt in Ägypten, die Erstlinge der Manneskraft in den Zelten Hams.
52 Un veda Savus ļaudis kā avis un vadīja tos tuksnesī kā ganāmu pulku,
Und er ließ sein Volk ausziehen wie Schafe und leitete sie in der Wüste wie eine Herde.
53 Un vadīja tos bez bēdām, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus jūra apklāja.
Er führte sie sicher, und sie brauchten sich nicht zu fürchten; ihre Feinde aber bedeckte das Meer.
54 Un Viņš tos veda Savās svētās robežās, uz šo kalnu, ko Viņa labā roka uzņēmusi.
Er brachte sie in sein heiliges Gebiet, zu dem Berge, den seine Rechte erworben hatte.
55 Un izdzina viņu priekšā pagānus, un tos izdalīja par mantības daļu un Israēla ciltīm lika dzīvot viņu mājās.
Er vertrieb vor ihnen Völker, verloste ihr Land zum erblichen Besitz und ließ in ihren Zelten die Stämme Israels wohnen.
56 Taču tie kārdināja un apkaitināja to visuaugstāko Dievu un neturēja Viņa liecības,
Aber sie versuchten Gott, den Höchsten, und empörten sich gegen ihn und hielten seine Gebote nicht.
57 Un atkāpās un atmeta ticību, tā kā viņu tēvi; tie atmuka kā viltīgs stops,
Sie wandten sich ab und waren treulos wie ihre Väter, wandelten sich, wie ein trügerischer Bogen.
58 Un Viņu apkaitināja ar saviem elku kalniem un to tirināja ar savām bildēm.
Sie erzürnten ihn mit ihren Höhen und erregten seinen Eifer durch ihre Bilder.
59 Dievs dzirdēja un apskaitās, un Israēls Tam ļoti rieba.
Da Gott das vernahm, entrüstete er sich und verwarf Israel völlig.
60 Un Dievs atstāja to dzīvokli iekš Šīlo, to telti, ko Viņš bija ņēmis par mājas vietu cilvēku starpā.
Er gab die Wohnung zu Silo preis, das Zelt, wo er unter den Menschen wohnte,
61 Un deva viņu spēku cietumā un viņu godību pretinieka rokā;
ließ seine Macht in die Gefangenschaft wandern und seine Zier in die Gewalt des Feindes.
62 Un nodeva Savus ļaudis zobenam un apskaitās pret Savu tautu.
Er gab sein Volk dem Schwerte preis und entrüstete sich über sein Besitztum.
63 Uguns aprija viņu jaunekļus, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.
Seine Jünglinge fraß das Feuer, und seine Jungfrauen blieben ohne Hochzeitslied.
64 Viņu priesteri krita caur zobenu, un viņu atraitnes neraudāja.
Seine Priester fielen durch das Schwert, und seine Witwen hielten keine Totenklage.
65 Tad Tas Kungs uzmodās kā viens, kas gulējis, tā kā varonis kliedz, kas vīnu dzēris,
Da erwachte der Herr wie ein Schlafender, wie ein Held, der vom Weine besiegt ward.
66 Un sita Savus pretiniekus no aizmugures, un lika tos kaunā uz mūžīgiem laikiem,
Und er schlug seine Feinde zurück: ewige Schmach brachte er über sie.
67 Un atmeta Jāzepa dzīvokli, un neizvēlēja Efraīma cilti,
Und er verwarf das Zelt Josephs und erwählte nicht den Stamm Ephraim,
68 Bet izvēlēja Jūda cilti, Ciānas kalnu, ko Viņš mīlēja;
sondern erwählte den Stamm Juda, den Berg Zion, den er liebgewonnen.
69 Un uztaisīja Savu svēto vietu kā debes'augstumu, stipru, kā pasauli, ko uz mūžīgiem laikiem radījis.
Und er baute so fest wie die Himmelshöhen sein Heiligtum, wie die Erde, die er für die Ewigkeit gegründet hat.
70 Un Viņš izredzēja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma to no avju laidariem,
Er erwählte seinen Knecht David und nahm ihn von den Schafhürden hinweg.
71 No zīdītāju avīm Viņš tam lika nākt, ganīt Jēkabu, Savu tautu un Israēli, Savu mantību.
Von den säugenden Schafen holte er ihn weg, daß er sein Volk Jakob weide und Israel, sein Besitztum.
72 Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi, un tos valdīja ar prātīgu roku.
Und er weidete sie in Herzenseinfalt und führte sie mit kluger Hand.
