Psalmi 78
1 Asafa pamācība. Klausiet, mani ļaudis, manu mācību, atgrieziet savas ausis uz manas mutes valodu.
Ein Lehrgedicht, von Asaph. - Mein Volk! Hab acht auf meine Lehre! Zu meines Mundes Reden neiget euer Ohr!
2 Es atdarīšu savu muti sakāmos vārdos un izrunāšu līdzības no veciem laikiem.
Ich öffne meinen Mund zu einem Spruch. Ich künd Gesänge aus der Vorzeit Tagen,
3 Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši,
die wir vernommen und jetzt wissen, die unsre Väter uns erzählt.
4 To mēs viņu bērniem neslēpsim, bet izteiksim tiem pēcnākamiem Tā Kunga teicamo slavu un Viņa stiprumu un Viņa brīnumus, ko Viņš darījis.
Wir, ihre Kinder, wollen über sie nicht schweigen. Wir wollen künftigem Geschlecht des Herren Ruhmestaten künden und seine Macht und Wunder, die er tat.
5 Jo Viņš ir iecēlis liecību iekš Jēkaba un licis bauslību iekš Israēla, ko Viņš mūsu tēviem pavēlējis, to mācīt saviem bērniem.
Zum Brauch hat er's in Jakob eingesetzt, zur heiligen Pflicht in Israel gemacht. Denn unsern Vätern hat er anbefohlen, sie ihren Kindern kundzutun,
6 Ka tie pēcnākamie to zinātu, tie bērni, kas vēl dzims; ka tie celtos un to stāstītu arī saviem bērniem.
auf daß ein späteres Geschlecht sie kenne, die Enkel, die geboren würden, sie ihren Kindern wiederum verkünden.
7 Un ka tie savu cerību liktu uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, bet sargātu Viņa pavēles;
Sie sollten Gott vertrauen und nicht vergessen Gottes Taten und seine Vorschriften befolgen
8 Un ka tie nebūtu tādi kā viņu tēvi, atkāpēja un pārgalvīga tauta, kas savā sirdī nebija pastāvīga, un kam gars neturējās pie Dieva.
und nicht, wie ihre Väter, werden ein widerspenstig, trotziges Geschlecht, solch ein Geschlecht von wankendem Gemüt und ungetreuem Herzen gegen Gott.
9 Efraīma dēli, apbruņoti strēlnieki ar stopiem, atkāpās kaušanas dienā.
Ganz unvernünftige Söhne, voller Trug, das Leben werfen sie hinweg und wenden sich am Trübsalstage ab;
10 Tie neturēja Dieva derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,
sie halten Gottes Bündnis nicht und wollen nicht nach seiner Lehre wandeln.
11 Un aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.
Und sie vergessen seine Werke gänzlich und seine Wunder, die er ihnen zeigt.
12 Viņu tēvu priekšā Viņš darīja brīnumus Ēģiptes zemē, Coana laukā.
Vor ihren Vätern tat er Unvergleichliches, im Land Ägypten, im Gefild von Tanis.
13 Viņš pāršķīra jūru un lika tiem cauri iet, un pacēla ūdeņus stāvu kā kopu;
Er spaltete das Meer und führte sie hindurch und ließ das Wasser dammgleich stehen.
14 Un vadīja tos ar padebesi dienā un cauri nakti ar uguns gaišumu.
Er leitete bei Tag sie mit der Wolke, die ganze Nacht mit Feuerschein,
15 Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un tos dzirdināja papilnam kā no dziļumiem.
und ließ die Felsen in der Wüste sprudeln und tränkte sie in Fülle wie mit Fluten.
16 Viņš arī izveda upes no akmens un lika tecēt ūdenim straumēm.
Aus Steinen ließ er Bäche quellen, wie Ströme Wasser sprudeln.
17 Taču tie joprojām grēkoja pret Viņu un apkaitināja to Visuaugstāko tuksnesī,
Allein sie sündigten noch weiter gegen ihn und widersetzten sich dem Höchsten in der Wüste.
18 Un kārdināja Dievu savā sirdī, barību prasīdami savai dvēselei,
Und sie versuchten Gott in ihrem Herzen, für ihre Gelüste Speise heischend.
19 Un runāja pret Dievu un sacīja: vai Dievs gan varēs sataisīt galdu tuksnesī?
Sie sprachen gegen Gott und fragten: "Vermag es Gott, selbst in der Wüste einen Tisch zu decken?
20 Redzi, Viņš gan klinti sitis, ka ūdens iztecējis un upes izplūdušas, vai Viņš arī maizi varēs dot, vai Viņš varēs gādāt gaļu Saviem ļaudīm?
Den Felsen schlug er zwar; das Wasser floß, die Bäche strömten. Vermag er aber Brot zu geben und seinem Volke Fleisch zu spenden?"
21 Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad tas apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un bardzība cēlās pret Israēli.
Der Herr vernahm's und wurde zornig; ein Feuer loderte in Jakob auf; ein Zorn erhob sich gegen Israel,
22 Tāpēc, ka tie neticēja uz Dievu, nedz cerēja uz Viņa pestīšanu.
weil sie an Gott nicht glaubten und nicht auf seine Hilfe bauten.
23 Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšām un atdarīja debesu durvis,
Doch er gebot den Wolken oben und tat des Himmels Pforten auf,
24 Un lika mannai uz tiem līt, ko ēst, un deva tiem labību no debesīm.
hernieder ließ er Manna auf sie regnen, um sie zu speisen, schenkte ihnen Himmelsbrot.
25 Ikkurš no tiem ēda debesu maizi, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.
Das Brot der Engel konnte jeder essen; er sandte ihnen Kost in Fülle.
26 Viņš lika celties austriņam no debesīm un atveda dienvidus vēju caur savu Spēku,
Er ließ den Morgenwind am Himmel wehen; den Südwind führte er durch seine Macht herbei.
27 Un birdināja gaļu uz tiem kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis,
Dann ließ er Fleisch wie Staub auf sie herniederregnen, wie Meeressand Geflügel.
28 Un lika tiem krist viņu lēģera vidū, visapkārt ap viņu dzīvokļiem.
Er ließ es in ihr Lager fallen, um seine Wohnstatt ringsumher.
29 Tad tie ēda un pārēdās; un Viņš tiem lika notikt pēc viņu kārības.
Sie aßen, wurden übersatt; was sie gewünscht, verlieh er ihnen.
30 Bet pirms tie savu kārību bija pildījuši, kamēr viņu barība vēl bija viņu mutē,
Noch war nicht ihre Lust gestillt, noch war die Kost in ihrem Munde,
31 Tad Dieva dusmība pret tiem cēlās un nokāva viņu stipros un nomaitāja Israēla jaunekļus.
als Gottes Zorn sich gegen sie erhob, die Feisten unter ihnen würgte, die junge Mannschaft Israels zu Boden streckte.
32 Par visu to tie taču vēl vairāk grēkoja un neticēja Viņa brīnumiem.
Bei all dem sündigten sie weiter und glaubten nicht an seine Wunderkräfte.
33 Tādēļ Tas nobeidza viņu dzīvību nīcībā un viņu gadus ātrā postā.
Da ließ er ihre Tage zwecklos schwinden und ihre Jahre in Enttäuschung.
34 Kad Viņš tos kāva, tad tie vaicāja pēc Viņa un atgriezās un steigšus meklēja Dievu,
Zwar fragten sie nach ihm, wenn er sie würgte, verlangten wiederum nach Gott,
35 Un atminējās, Dievu esam viņiem par patvērumu, un to visaugstāko Dievu esam viņiem par Pestītāju.
wohl eingedenk, daß Gott ihr Hort, der höchste Gott ihr Retter sei.
36 Un tie Viņam smaidīja ar savu muti un Viņam meloja ar savu mēli.
Allein sie täuschten ihn mit ihrem Munde, belogen ihn mit ihrer Zunge.
37 Jo viņu sirds nepastāvēja pie Viņa, un tie nebija uzticīgi Viņa derībā.
Ihr Herz war unaufrichtig gegen ihn; mit seinem Bunde meinten sie's nicht ehrlich.
38 Bet Viņš bija sirdsžēlīgs un piedeva noziegumu un tos nesamaitāja, bet novērsa dažkārt Savu dusmību un nepamodināja visu Savu bardzību.
Doch er, erbarmungsvoll, vergab die Schuld, vertilgte nicht; oft hielt er seinen Zorn zurück und ließ nicht seinen Grimm austoben,
39 Jo Viņš pieminēja, ka tie ir miesa, tā kā vējš, kas aizskrien un atpakaļ negriežas.
wohl eingedenk, daß sie nur Fleisch, ein Windhauch, der verschwindet ohne Wiederkehr.
40 Cik reiz tie Viņu apkaitināja tuksnesī un Viņu tirināja tai tukšā vietā!
Wie oft erzürnten sie ihn in der Wüste und reizten ihn im Steppenland,
41 Jo tie kārdināja Dievu allaž no jauna un noskumdināja Israēla svēto.
versuchten immer wieder Gott, erbitterten die Heiligen Israels,
42 Tie nepieminēja Viņa roku nedz to dienu, kad Viņš tos no tā spaidītāja izglāba,
gedachten nimmer seiner Macht, des Tages, da er vor dem Feinde sie gerettet,
43 Kad Viņš Savas zīmes parādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coana klajumā,
wie er vor den Ägyptern seine Zeichen tat, an dem Gefild von Tanis seine Wunder:
44 Un pārvērta viņu upes par asinīm un viņu strautus, ka nevarēja dzert,
In Blut verwandelte er ihre Ströme; untrinkbar ward ihr fließend Wasser.
45 Un sūtīja starp tiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas tos samaitāja,
Er sandte Ungeziefer unter sie, das sie verzehrte, und Frösche ihnen zum Verderben.
46 Un deva viņu augļus spradžiem, un viņu darbus siseņiem,
Der Raupe gab er ihre Früchte preis und ihre Arbeit der Heuschrecke.
47 Un nomaitāja viņu vīnakokus caur krusu un viņu vīģes kokus ar lieliem krusas gabaliem,
Er schlug mit Hagel ihren Weinstock und ihren Maulbeerbaum durch Reif.
48 Un nokāva viņu govis ar krusu un viņu sīkos lopus ar zibeņiem,
Er gab ihr Vieh dem Hagel preis, den Blitzen ihre Herden.
49 Un uzgāza tiem Savu karsto dusmību, bardzību un postu un bēdas, un uzlaida tiem nelaimes eņģeļus,
Er ließ die Hitze seines Zornes auf sie los, nur Grimm und Wut und Angst, von Unglücksboten eine Schar.
50 Un deva vaļu Savai dusmībai un neatrāva viņu dvēseles no nāves, un nodeva viņu lopus mērim,
So ließ er seinem Zorne freien Lauf, verschonte ihre Seele mit dem Tode nicht. Er gab der Pest ihr Leben preis,
51 Un kāva visus pirmdzimušos Ēģiptē, vīru pirmdzemdinātos Hama dzīvokļos,
und in Ägypten schlug er alle Erstgeburt, die Jugendblüte in den Zelten Chams.
52 Un veda Savus ļaudis kā avis un vadīja tos tuksnesī kā ganāmu pulku,
Er führte, Schäflein gleich, sein Volk heraus und lenkte sie wie in der Steppe eine Herde.
53 Un vadīja tos bez bēdām, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus jūra apklāja.
Er leitete sie sicher, daß sie nichts zu fürchten hatten; das Meer bedeckte ihre Feinde.
54 Un Viņš tos veda Savās svētās robežās, uz šo kalnu, ko Viņa labā roka uzņēmusi.
Er brachte sie zu seinem heiligen Gebiete, zu jenem Berg, den seine Rechte sich erworben,
55 Un izdzina viņu priekšā pagānus, un tos izdalīja par mantības daļu un Israēla ciltīm lika dzīvot viņu mājās.
vertrieb vor ihnen weg die Heiden, verloste sie als erblichen Besitz und ließ die Stämme Israels in ihren Zelten wohnen.
56 Taču tie kārdināja un apkaitināja to visuaugstāko Dievu un neturēja Viņa liecības,
Und doch versuchten sie und reizten Gott, den Höchsten, und hielten nimmer seine Satzungen.
57 Un atkāpās un atmeta ticību, tā kā viņu tēvi; tie atmuka kā viltīgs stops,
Wie ihre Väter wichen sie und fielen ab; sie wurden wie ein schlaffer Bogen.
58 Un Viņu apkaitināja ar saviem elku kalniem un to tirināja ar savām bildēm.
Sie reizten ihn zum Zorn durch ihre Höhen, zur Eifersucht durch ihre Götzenbilder.
59 Dievs dzirdēja un apskaitās, un Israēls Tam ļoti rieba.
Gott hörte dies und wurde zornig, und Israel verwarf er völlig,
60 Un Dievs atstāja to dzīvokli iekš Šīlo, to telti, ko Viņš bija ņēmis par mājas vietu cilvēku starpā.
verließ zu Silo seinen Sitz, das Zelt, in dein er unter Menschen wohnte;
61 Un deva viņu spēku cietumā un viņu godību pretinieka rokā;
gab seine Ehre in Gefangenschaft und seine Zier in Feindeshand
62 Un nodeva Savus ļaudis zobenam un apskaitās pret Savu tautu.
und gab sein Volk dem Schwerte preis, entrüstet über dies sein Eigentum.
63 Uguns aprija viņu jaunekļus, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.
Die jungen Männer fraß das Feuer, und seine Jungfraun durften keine Totenklage halten.
64 Viņu priesteri krita caur zobenu, un viņu atraitnes neraudāja.
Hinfielen seine Priester durch das Schwert, und seine Witwen weinten nicht dazu.
65 Tad Tas Kungs uzmodās kā viens, kas gulējis, tā kā varonis kliedz, kas vīnu dzēris,
Doch wie vom Schlaf erwachte da der Herr, gleichwie ein Held vom Weine jauchzend.
66 Un sita Savus pretiniekus no aizmugures, un lika tos kaunā uz mūžīgiem laikiem,
Im Rücken schlug er seine Feinde, belegte sie mit ewigem Schimpf.
67 Un atmeta Jāzepa dzīvokli, un neizvēlēja Efraīma cilti,
Doch er verschmähte Josephs Zelt; den Stamm von Ephraim erkor er nicht.
68 Bet izvēlēja Jūda cilti, Ciānas kalnu, ko Viņš mīlēja;
Vielmehr erkor er Judas Stamm, den Sionsberg, der ihm so lieb.
69 Un uztaisīja Savu svēto vietu kā debes'augstumu, stipru, kā pasauli, ko uz mūžīgiem laikiem radījis.
Er baute Himmelshöhen gleich sein Heiligtum und gleich der Erde, die er ewig gründete.
70 Un Viņš izredzēja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma to no avju laidariem,
Und er erkor sich David, seinen Knecht, entriß ihn seiner Herde Hürden.
71 No zīdītāju avīm Viņš tam lika nākt, ganīt Jēkabu, Savu tautu un Israēli, Savu mantību.
Vom Milchvieh nahm er ihn hinweg, sein Volk zu weiden in Jakob, in Israel die ewig Seinen.
72 Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi, un tos valdīja ar prātīgu roku.
Mit frommem Sinne weidete er sie und führte sie mit kluger Hand.
