Psalmi 78
1 Asafa pamācība. Klausiet, mani ļaudis, manu mācību, atgrieziet savas ausis uz manas mutes valodu.
(En Maskil af Asaf.) Lyt, mit folk til min lære, bøj eders øre til ord fra min Mund;
2 Es atdarīšu savu muti sakāmos vārdos un izrunāšu līdzības no veciem laikiem.
jeg vil åbne min Mund med Billedtale, fremsætte Gåder fra fordums Tid,
3 Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši,
hvad vi har hørt og ved, hvad vore Fædre har sagt os;
4 To mēs viņu bērniem neslēpsim, bet izteiksim tiem pēcnākamiem Tā Kunga teicamo slavu un Viņa stiprumu un Viņa brīnumus, ko Viņš darījis.
vi dølger det ikke for deres Børn, men melder en kommende Slægt om HERRENs Ære og Vælde og Underne, som han har gjort.
5 Jo Viņš ir iecēlis liecību iekš Jēkaba un licis bauslību iekš Israēla, ko Viņš mūsu tēviem pavēlējis, to mācīt saviem bērniem.
Han satte et Vidnesbyrd i Jakob, i Israel gav han en Lov, idet han bød vore Fædre at lade deres Børn det vide,
6 Ka tie pēcnākamie to zinātu, tie bērni, kas vēl dzims; ka tie celtos un to stāstītu arī saviem bērniem.
at en senere Slægt kunde vide det, og Børn, som fødtes siden, stå frem og fortælle deres Børn derom,
7 Un ka tie savu cerību liktu uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, bet sargātu Viņa pavēles;
så de slår deres Lid til Gud og ikke glemmer Guds Gerninger, men overholder hans Bud,
8 Un ka tie nebūtu tādi kā viņu tēvi, atkāpēja un pārgalvīga tauta, kas savā sirdī nebija pastāvīga, un kam gars neturējās pie Dieva.
ej slægter Fædrene på, en vanartet, stridig Slægt, hvis Hjerte ikke var fast, hvis Ånd var utro mod Gud
9 Efraīma dēli, apbruņoti strēlnieki ar stopiem, atkāpās kaušanas dienā.
- Efraims Børn var rustede Bueskytter, men svigted på Stridens Dag -
10 Tie neturēja Dieva derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,
Gudspagten holdt de ikke, de nægtede at følge hans Lov;
11 Un aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.
hans Gerninger gik dem ad Glemme, de Undere, han lod dem skue.
12 Viņu tēvu priekšā Viņš darīja brīnumus Ēģiptes zemē, Coana laukā.
Han gjorde Undere for deres Fædre i Ægypten på Zoans Mark;
13 Viņš pāršķīra jūru un lika tiem cauri iet, un pacēla ūdeņus stāvu kā kopu;
han kløvede Havet og førte dem over, lod Vandet stå som en Vold;
14 Un vadīja tos ar padebesi dienā un cauri nakti ar uguns gaišumu.
han ledede dem ved Skyen om Dagen, Natten igennem ved Ildens Skær;
15 Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un tos dzirdināja papilnam kā no dziļumiem.
han kløvede Klipper i Ørkenen, lod dem rigeligt drikke som af Strømme,
16 Viņš arī izveda upes no akmens un lika tecēt ūdenim straumēm.
han lod Bække rinde af Klippen og Vand strømme ned som Floder.
17 Taču tie joprojām grēkoja pret Viņu un apkaitināja to Visuaugstāko tuksnesī,
Men de blev ved at synde imod ham og vække den Højestes Vrede i Ørkenen;
18 Un kārdināja Dievu savā sirdī, barību prasīdami savai dvēselei,
de fristede Gud i Hjertet og krævede Mad til at stille Sulten,
19 Un runāja pret Dievu un sacīja: vai Dievs gan varēs sataisīt galdu tuksnesī?
de talte mod Gud og sagde: "Kan Gud dække Bord i en Ørken?
20 Redzi, Viņš gan klinti sitis, ka ūdens iztecējis un upes izplūdušas, vai Viņš arī maizi varēs dot, vai Viņš varēs gādāt gaļu Saviem ļaudīm?
Se, Klippen slog han, så Vand flød frem, og Bække vælded ud; mon han også kan give Brød og skaffe kød til sit Folk?"
21 Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad tas apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un bardzība cēlās pret Israēli.
Det hørte HERREN, blev vred, der tændtes en Ild mod Jakob, ja Vrede kom op mod Israel,
22 Tāpēc, ka tie neticēja uz Dievu, nedz cerēja uz Viņa pestīšanu.
fordi de ikke troede Gud eller stolede på hans Frelse.
23 Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšām un atdarīja debesu durvis,
Da bød han Skyerne oventil, lod Himlens Døre åbne
24 Un lika mannai uz tiem līt, ko ēst, un deva tiem labību no debesīm.
og Manna regne på dem til Føde, han gav dem Himmelkorn;
25 Ikkurš no tiem ēda debesu maizi, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.
Mennesker spiste Englebrød, han sendte dem Mad at mætte sig med.
26 Viņš lika celties austriņam no debesīm un atveda dienvidus vēju caur savu Spēku,
Han rejste Østenvinden på Himlen, førte Søndenvinden frem ved sin Kraft;
27 Un birdināja gaļu uz tiem kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis,
Kød lod han regne på dem som Støv og vingede Fugle som Havets Sand,
28 Un lika tiem krist viņu lēģera vidū, visapkārt ap viņu dzīvokļiem.
lod dem falde midt i sin Lejr, rundt omkring sine Boliger;
29 Tad tie ēda un pārēdās; un Viņš tiem lika notikt pēc viņu kārības.
Og de spiste sig overmætte, hvad de ønskede, lod han dem få.
30 Bet pirms tie savu kārību bija pildījuši, kamēr viņu barība vēl bija viņu mutē,
Men før deres Attrå var stillet, mens Maden var i deres Mund,
31 Tad Dieva dusmība pret tiem cēlās un nokāva viņu stipros un nomaitāja Israēla jaunekļus.
rejste Guds Vrede sig mod dem; han vog deres kraftige Mænd, fældede Israels Ynglinge.
32 Par visu to tie taču vēl vairāk grēkoja un neticēja Viņa brīnumiem.
Og dog blev de ved at synde og troede ej på hans Undere.
33 Tādēļ Tas nobeidza viņu dzīvību nīcībā un viņu gadus ātrā postā.
Da lod han deres Dage svinde i Tomhed og endte brat deres År.
34 Kad Viņš tos kāva, tad tie vaicāja pēc Viņa un atgriezās un steigšus meklēja Dievu,
Når han vog dem, søgte de ham, vendte om og spurgte om Gud,
35 Un atminējās, Dievu esam viņiem par patvērumu, un to visaugstāko Dievu esam viņiem par Pestītāju.
kom i Hu, at Gud var deres Klippe, Gud den Allerhøjeste deres Genløser.
36 Un tie Viņam smaidīja ar savu muti un Viņam meloja ar savu mēli.
De hyklede for ham med Munden, løj for ham med deres Tunge;
37 Jo viņu sirds nepastāvēja pie Viņa, un tie nebija uzticīgi Viņa derībā.
deres Hjerter holdt ikke fast ved ham, hans Pagt var de ikke tro.
38 Bet Viņš bija sirdsžēlīgs un piedeva noziegumu un tos nesamaitāja, bet novērsa dažkārt Savu dusmību un nepamodināja visu Savu bardzību.
Og dog er han barmhjertig, han tilgiver Misgerning, lægger ej øde, hans Vrede lagde sig Gang på Gang, han lod ikke sin Harme fuldt bryde frem;
39 Jo Viņš pieminēja, ka tie ir miesa, tā kā vējš, kas aizskrien un atpakaļ negriežas.
han kom i Hu, de var Kød, et Pust, der svinder og ej vender tilbage.
40 Cik reiz tie Viņu apkaitināja tuksnesī un Viņu tirināja tai tukšā vietā!
Hvor tit stod de ham ikke imod i Ørkenen og voldte ham Sorg i det øde Land!
41 Jo tie kārdināja Dievu allaž no jauna un noskumdināja Israēla svēto.
De fristede alter Gud, de krænkede Israels Hellige;
42 Tie nepieminēja Viņa roku nedz to dienu, kad Viņš tos no tā spaidītāja izglāba,
hans Hånd kom de ikke i Hu, de Dag han friede dem fra Fjenden,
43 Kad Viņš Savas zīmes parādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coana klajumā,
da han gjorde sine Tegn i Ægypten, sine Undere på Zoans Mark,
44 Un pārvērta viņu upes par asinīm un viņu strautus, ka nevarēja dzert,
forvandlede deres Floder til Blod, så de ej kunde drikke af Strømmene,
45 Un sūtīja starp tiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas tos samaitāja,
sendte Myg imod dem, som åd dem, og Frøer, som lagde dem øde,
46 Un deva viņu augļus spradžiem, un viņu darbus siseņiem,
gav Æderen, hvad de avlede, Græshoppen al deres Høst,
47 Un nomaitāja viņu vīnakokus caur krusu un viņu vīģes kokus ar lieliem krusas gabaliem,
slog deres Vinstokke ned med Hagl, deres Morbærtræer med Frost,
48 Un nokāva viņu govis ar krusu un viņu sīkos lopus ar zibeņiem,
prisgav Kvæget for Hagl og deres Hjorde for Lyn.
49 Un uzgāza tiem Savu karsto dusmību, bardzību un postu un bēdas, un uzlaida tiem nelaimes eņģeļus,
Han sendte sin Vredesglød mod dem, Harme, Vrede og Trængsel, en Sendefærd af Ulykkesengle;
50 Un deva vaļu Savai dusmībai un neatrāva viņu dvēseles no nāves, un nodeva viņu lopus mērim,
frit Løb gav han sin Vrede, skånede dem ikke for Døden, gav deres Liv til Pris for Pest;
51 Un kāva visus pirmdzimušos Ēģiptē, vīru pirmdzemdinātos Hama dzīvokļos,
alt førstefødt i Ægypten slog han, Mandskraftens Førstegrøde i Kamiternes Telte,
52 Un veda Savus ļaudis kā avis un vadīja tos tuksnesī kā ganāmu pulku,
lod sit Folk bryde op som en Hjord, ledede dem som Kvæg i Ørkenen,
53 Un vadīja tos bez bēdām, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus jūra apklāja.
ledede dem trygt, uden Frygt, mens Havet lukked sig over deres Fjender;
54 Un Viņš tos veda Savās svētās robežās, uz šo kalnu, ko Viņa labā roka uzņēmusi.
han bragte dem til sit hellige Land, de Bjerge, hans højre vandt,
55 Un izdzina viņu priekšā pagānus, un tos izdalīja par mantības daļu un Israēla ciltīm lika dzīvot viņu mājās.
drev Folkeslag bort foran dem, udskiftede ved Lod deres Land og lod Israels Stammer bo i deres Telte.
56 Taču tie kārdināja un apkaitināja to visuaugstāko Dievu un neturēja Viņa liecības,
Dog fristed og trodsede de Gud den Allerhøjeste og overholdt ikke hans Vidnesbyrd;
57 Un atkāpās un atmeta ticību, tā kā viņu tēvi; tie atmuka kā viltīgs stops,
de faldt fra, var troløse som deres Fædre, svigtede som en slappet Bue,
58 Un Viņu apkaitināja ar saviem elku kalniem un to tirināja ar savām bildēm.
de krænkede ham med deres Offerhøje, æggede ham med deres Gudebilleder.
59 Dievs dzirdēja un apskaitās, un Israēls Tam ļoti rieba.
Det hørte Gud og blev vred følte højlig Lede ved Israel;
60 Un Dievs atstāja to dzīvokli iekš Šīlo, to telti, ko Viņš bija ņēmis par mājas vietu cilvēku starpā.
han opgav sin Bolig i Silo, det Telt, hvor han boede blandt Mennesker;
61 Un deva viņu spēku cietumā un viņu godību pretinieka rokā;
han gav sin Stolthed i Fangenskab, sin Herlighed i Fjendehånd,
62 Un nodeva Savus ļaudis zobenam un apskaitās pret Savu tautu.
prisgav sit Folk for Sværdet, blev vred på sin Arvelod;
63 Uguns aprija viņu jaunekļus, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.
Ild fortærede dets unge Mænd, dets Jomfruer fik ej Bryllupssange,
64 Viņu priesteri krita caur zobenu, un viņu atraitnes neraudāja.
dets Præster faldt for Sværdet, dets Enker holdt ikke Klagefest.
65 Tad Tas Kungs uzmodās kā viens, kas gulējis, tā kā varonis kliedz, kas vīnu dzēris,
Da vågnede Herren som en, der har sovet, som en Helt, der er døvet af Vin;
66 Un sita Savus pretiniekus no aizmugures, un lika tos kaunā uz mūžīgiem laikiem,
han slog sine Fjender på Ryggen, gjorde dem evigt til Skamme.
67 Un atmeta Jāzepa dzīvokli, un neizvēlēja Efraīma cilti,
Men han fik Lede ved Josefs Telt, Efraims Stamme udvalgte han ikke;
68 Bet izvēlēja Jūda cilti, Ciānas kalnu, ko Viņš mīlēja;
han udvalgte Judas Stamme, Zions Bjerg, som han elsker;
69 Un uztaisīja Savu svēto vietu kā debes'augstumu, stipru, kā pasauli, ko uz mūžīgiem laikiem radījis.
han byggede sit Tempel himmelhøjt, grundfæstede det evigt som Jorden.
70 Un Viņš izredzēja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma to no avju laidariem,
Han udvalgte David, sin Tjener, og tog ham fra Fårenes Folde,
71 No zīdītāju avīm Viņš tam lika nākt, ganīt Jēkabu, Savu tautu un Israēli, Savu mantību.
hentede ham fra de diende Dyr til at vogte Jakob, hans Folk, Israel, hans Arvelod;
72 Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi, un tos valdīja ar prātīgu roku.
han vogtede dem med oprigtigt Hjerte, ledede dem med kyndig Hånd.
