Psalmi 78
1 Asafa pamācība. Klausiet, mani ļaudis, manu mācību, atgrieziet savas ausis uz manas mutes valodu.
Vyučující, Azafovi. Pozoruj, lide můj, zákona mého, nakloňte uší svých k slovům úst mých.
2 Es atdarīšu savu muti sakāmos vārdos un izrunāšu līdzības no veciem laikiem.
Otevru v podobenství ústa svá, vypravovati budu přípovídky starobylé.
3 Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši,
Co jsme slýchali i poznali, a co nám otcové naši vypravovali,
4 To mēs viņu bērniem neslēpsim, bet izteiksim tiem pēcnākamiem Tā Kunga teicamo slavu un Viņa stiprumu un Viņa brīnumus, ko Viņš darījis.
Nezatajíme toho před syny jejich, kteříž budoucím potomkům svým vypravovati budou chvály Hospodinovy, ano i moc jeho a divné skutky jeho, kteréž činil.
5 Jo Viņš ir iecēlis liecību iekš Jēkaba un licis bauslību iekš Israēla, ko Viņš mūsu tēviem pavēlējis, to mācīt saviem bērniem.
Neboť jest vyzdvihl svědectví v Jákobovi, a zákon vydal v Izraeli, což přikázal otcům našim, aby v známost uvodili synům svým,
6 Ka tie pēcnākamie to zinātu, tie bērni, kas vēl dzims; ka tie celtos un to stāstītu arī saviem bērniem.
Aby to poznal věk potomní, synové, kteříž se zroditi měli, a ti povstanouce, aby vypravovali dítkám svým,
7 Un ka tie savu cerību liktu uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, bet sargātu Viņa pavēles;
Aby pokládali v Bohu naději svou, a nezapomínali se na skutky Boha silného, ale ostříhali přikázaní jeho,
8 Un ka tie nebūtu tādi kā viņu tēvi, atkāpēja un pārgalvīga tauta, kas savā sirdī nebija pastāvīga, un kam gars neturējās pie Dieva.
Aby nebývali jako otcové jejich, pokolení zpurné a protivné, národ, kterýž nenapravil srdce svého, a nebyl věrný Bohu silnému duch jeho.
9 Efraīma dēli, apbruņoti strēlnieki ar stopiem, atkāpās kaušanas dienā.
Jako synové Efraim zbrojní, ač uměle z lučiště stříleli, však v čas boje zpět se obrátili,
10 Tie neturēja Dieva derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,
Nebo neostříhali smlouvy Boží, a v zákoně jeho zpěčovali se choditi.
11 Un aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.
Zapomenuli se na činy jeho, a na divné skutky jeho, kteréž jim ukázal.
12 Viņu tēvu priekšā Viņš darīja brīnumus Ēģiptes zemē, Coana laukā.
Před otci jejich činil divy v zemi Egyptské, na poli Soan.
13 Viņš pāršķīra jūru un lika tiem cauri iet, un pacēla ūdeņus stāvu kā kopu;
Rozdělil moře, a převedl je; učinil, aby stály vody jako hromada.
14 Un vadīja tos ar padebesi dienā un cauri nakti ar uguns gaišumu.
Vedl je ve dne v oblace, a každé noci v jasném ohni.
15 Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un tos dzirdināja papilnam kā no dziļumiem.
Protrhl skály na poušti, a napájel je jako z propastí velikých.
16 Viņš arī izveda upes no akmens un lika tecēt ūdenim straumēm.
Vyvedl potoky z skály, a učinil, aby vody tekly jako řeky.
17 Taču tie joprojām grēkoja pret Viņu un apkaitināja to Visuaugstāko tuksnesī,
A však vždy přičíněli hříchů proti němu, a popouzeli Nejvyššího na poušti.
18 Un kārdināja Dievu savā sirdī, barību prasīdami savai dvēselei,
A pokoušeli Boha silného v srdci svém, žádajíce pokrmu podlé líbosti své.
19 Un runāja pret Dievu un sacīja: vai Dievs gan varēs sataisīt galdu tuksnesī?
A mluvili proti Bohu, řkouce: Zdaliž bude moci Bůh silný připraviti stůl na této poušti?
20 Redzi, Viņš gan klinti sitis, ka ūdens iztecējis un upes izplūdušas, vai Viņš arī maizi varēs dot, vai Viņš varēs gādāt gaļu Saviem ļaudīm?
Aj, udeřilť jest v skálu, a tekly vody, a řeky se rozvodnily. Zdali také bude moci dáti chleba? Zdali nastrojí masa lidu svému?
21 Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad tas apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un bardzība cēlās pret Israēli.
A protož uslyšav Hospodin, rozhněval se, a oheň zažžen jest proti Jákobovi, a prchlivost vstoupila na Izraele,
22 Tāpēc, ka tie neticēja uz Dievu, nedz cerēja uz Viņa pestīšanu.
Proto že se nedověřili Bohu, a neměli naděje v spasení jeho,
23 Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšām un atdarīja debesu durvis,
Ačkoli rozkázal oblakům shůry, a průduchy nebeské otevřel,
24 Un lika mannai uz tiem līt, ko ēst, un deva tiem labību no debesīm.
A dštil na ně mannou ku pokrmu, a obilé nebeské dával jim.
25 Ikkurš no tiem ēda debesu maizi, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.
Chléb mocných jedl člověk, seslal jim pokrmů do sytosti.
26 Viņš lika celties austriņam no debesīm un atveda dienvidus vēju caur savu Spēku,
Obrátil vítr východní u povětří, a přivedl mocí svou vítr polední.
27 Un birdināja gaļu uz tiem kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis,
I dštil na ně masem jako prachem, a ptactvem pernatým jako pískem mořským.
28 Un lika tiem krist viņu lēģera vidū, visapkārt ap viņu dzīvokļiem.
Spustil je do prostřed vojska jejich, a všudy vůkol stanů jejich.
29 Tad tie ēda un pārēdās; un Viņš tiem lika notikt pēc viņu kārības.
I jedli, a nasyceni jsou hojně, a dal jim to, čehož žádali.
30 Bet pirms tie savu kārību bija pildījuši, kamēr viņu barība vēl bija viņu mutē,
Ještě nevyplnili žádosti své, ještě pokrm byl v ústech jejich,
31 Tad Dieva dusmība pret tiem cēlās un nokāva viņu stipros un nomaitāja Israēla jaunekļus.
A v tom prchlivost Boží připadla na ně, a zbil tučné jejich, a přední Izraelské porazil.
32 Par visu to tie taču vēl vairāk grēkoja un neticēja Viņa brīnumiem.
S tím se vším vždy ještě hřešili, a nevěřili předivným skutkům jeho.
33 Tādēļ Tas nobeidza viņu dzīvību nīcībā un viņu gadus ātrā postā.
A protož dopustil na ně, že marně skonali dny své, a léta svá s chvátáním.
34 Kad Viņš tos kāva, tad tie vaicāja pēc Viņa un atgriezās un steigšus meklēja Dievu,
Když je hubil, jestliže ho hledali, a zase k Bohu silnému hned na úsvitě se navraceli,
35 Un atminējās, Dievu esam viņiem par patvērumu, un to visaugstāko Dievu esam viņiem par Pestītāju.
Rozpomínajíce se na to, že Bůh byl skála jejich, a Bůh silný nejvyšší vykupitel jejich:
36 Un tie Viņam smaidīja ar savu muti un Viņam meloja ar savu mēli.
(Ačkoli mu s pochlebenstvím mluvili ústy svými, a jazykem svým lhali jemu.
37 Jo viņu sirds nepastāvēja pie Viņa, un tie nebija uzticīgi Viņa derībā.
A srdce jejich nebylo upřímé před ním, aniž se věrně měli v smlouvě jeho),
38 Bet Viņš bija sirdsžēlīgs un piedeva noziegumu un tos nesamaitāja, bet novērsa dažkārt Savu dusmību un nepamodināja visu Savu bardzību.
On jsa milosrdný, odpouštěl nepravosti jejich, a nezahladil jich; častokrát odvracel hněv svůj, a nevzbuzoval vší zůřivosti své.
39 Jo Viņš pieminēja, ka tie ir miesa, tā kā vējš, kas aizskrien un atpakaļ negriežas.
Nebo pamatoval, že jsou tělo, vítr, kterýž odchází, a nenavracuje se zase.
40 Cik reiz tie Viņu apkaitināja tuksnesī un Viņu tirināja tai tukšā vietā!
Kolikrát jsou ho dráždili na poušti, a k bolesti přivodili na pustinách.
41 Jo tie kārdināja Dievu allaž no jauna un noskumdināja Israēla svēto.
Týž i týž navracujíce se, pokoušeli Boha silného, a svatému Izraelskému cíle vyměřovali.
42 Tie nepieminēja Viņa roku nedz to dienu, kad Viņš tos no tā spaidītāja izglāba,
Nepamatovali na moc jeho, a na ten den, v kterémž je vysvobodil z ssoužení,
43 Kad Viņš Savas zīmes parādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coana klajumā,
Když činil v Egyptě znamení svá, a zázraky své na poli Soan,
44 Un pārvērta viņu upes par asinīm un viņu strautus, ka nevarēja dzert,
Když obrátil v krev řeky a potoky jejich, tak že jich píti nemohli.
45 Un sūtīja starp tiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas tos samaitāja,
Dopustil na ně směsici žížal, aby je žraly, a žáby, aby je hubily.
46 Un deva viņu augļus spradžiem, un viņu darbus siseņiem,
A dal chroustům úrody jejich, a úsilí jejich kobylkám.
47 Un nomaitāja viņu vīnakokus caur krusu un viņu vīģes kokus ar lieliem krusas gabaliem,
Stloukl krupami réví jejich, a stromy fíkové jejich ledem.
48 Un nokāva viņu govis ar krusu un viņu sīkos lopus ar zibeņiem,
Vydal krupobití na hovada jejich, a na dobytek jejich uhlí řeřavé.
49 Un uzgāza tiem Savu karsto dusmību, bardzību un postu un bēdas, un uzlaida tiem nelaimes eņģeļus,
Poslal na ně prchlivost hněvu svého, rozpálení, zůřivost i ssoužení, dopustiv na ně anděly zlé.
50 Un deva vaļu Savai dusmībai un neatrāva viņu dvēseles no nāves, un nodeva viņu lopus mērim,
Uprostrannil stezku prchlivosti své, neuchoval od smrti duše jejich, ano i na hovada jejich mor dopustil.
51 Un kāva visus pirmdzimušos Ēģiptē, vīru pirmdzemdinātos Hama dzīvokļos,
A pobil všecko prvorozené v Egyptě, prvotiny síly v staních Chamových.
52 Un veda Savus ļaudis kā avis un vadīja tos tuksnesī kā ganāmu pulku,
Ale lid svůj vyvedl jako ovce, a vodil se s nimi jako s stádem po poušti.
53 Un vadīja tos bez bēdām, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus jūra apklāja.
Vodil je v bezpečnosti, tak že nestrašili, nepřátely pak jejich přikrylo moře,
54 Un Viņš tos veda Savās svētās robežās, uz šo kalnu, ko Viņa labā roka uzņēmusi.
Až je přivedl ku pomezí svatosti své, na horu tu, kteréž dobyla pravice jeho.
55 Un izdzina viņu priekšā pagānus, un tos izdalīja par mantības daļu un Israēla ciltīm lika dzīvot viņu mājās.
Vyhnav před tváří jejich národy, způsobil to, aby jim na provazec dědictví jejich přišli, a aby přebývala v staních jejich pokolení Izraelská.
56 Taču tie kārdināja un apkaitināja to visuaugstāko Dievu un neturēja Viņa liecības,
Však vždy předce pokoušeli a dráždili Boha nejvyššího, a svědectví jeho neostříhali.
57 Un atkāpās un atmeta ticību, tā kā viņu tēvi; tie atmuka kā viltīgs stops,
Ale zpět odšedše, převráceně činili, jako i předkové jejich; uchýlili se jako mylné lučiště.
58 Un Viņu apkaitināja ar saviem elku kalniem un to tirināja ar savām bildēm.
Nebo popouzeli ho výsostmi svými, a rytinami svými k horlení přivedli jej.
59 Dievs dzirdēja un apskaitās, un Israēls Tam ļoti rieba.
Slyšel Bůh, a rozhněval se, a u velikou ošklivost vzal Izraele,
60 Un Dievs atstāja to dzīvokli iekš Šīlo, to telti, ko Viņš bija ņēmis par mājas vietu cilvēku starpā.
Tak že opustiv příbytek v Sílo, stánek, kterýž postavil mezi lidmi,
61 Un deva viņu spēku cietumā un viņu godību pretinieka rokā;
Vydal v zajetí sílu svou, a slávu svou v ruce nepřítele.
62 Un nodeva Savus ļaudis zobenam un apskaitās pret Savu tautu.
Dal pod meč lid svůj, a na dědictví své se rozhněval.
63 Uguns aprija viņu jaunekļus, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.
Mládence jeho sežral oheň, a panny jeho nebyly chváleny.
64 Viņu priesteri krita caur zobenu, un viņu atraitnes neraudāja.
Kněží jejich od meče padli, a vdovy jejich neplakaly.
65 Tad Tas Kungs uzmodās kā viens, kas gulējis, tā kā varonis kliedz, kas vīnu dzēris,
Potom pak procítil Pán jako ze sna, jako silný rek, kterýž po víně sobě vykřikuje.
66 Un sita Savus pretiniekus no aizmugures, un lika tos kaunā uz mūžīgiem laikiem,
A ranil nepřátely své po zadu, a u věčné pohanění je vydal.
67 Un atmeta Jāzepa dzīvokli, un neizvēlēja Efraīma cilti,
Ačkoli pak pohrdl stánkem Jozefovým, a pokolení Efraimova nevyvolil,
68 Bet izvēlēja Jūda cilti, Ciānas kalnu, ko Viņš mīlēja;
Však vyvolil pokolení Judovo, horu Sion, kterouž zamiloval.
69 Un uztaisīja Savu svēto vietu kā debes'augstumu, stipru, kā pasauli, ko uz mūžīgiem laikiem radījis.
A vystavěl sobě, jako hrad vysoký, svatyni svou, jako zemi, kterouž utvrdil na věky.
70 Un Viņš izredzēja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma to no avju laidariem,
A vyvolil Davida služebníka svého, vzav jej od chlévů stáda.
71 No zīdītāju avīm Viņš tam lika nākt, ganīt Jēkabu, Savu tautu un Israēli, Savu mantību.
Když chodil za ovcemi březími, zavedl jej, aby pásl Jákoba, lid jeho, a Izraele, dědictví jeho.
72 Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi, un tos valdīja ar prātīgu roku.
Kterýž pásl je v upřímnosti srdce svého, a zvláštní opatrností rukou svých vodil je.
