Psalmi 78
1 Asafa pamācība. Klausiet, mani ļaudis, manu mācību, atgrieziet savas ausis uz manas mutes valodu.
Poučna pjesma. Asafova. Poslušaj, narode moj, moju nauku, prikloni uho riječima usta mojih!
2 Es atdarīšu savu muti sakāmos vārdos un izrunāšu līdzības no veciem laikiem.
Otvorit ću svoja usta na pouku, iznijet ću tajne iz vremena davnih.
3 Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši,
Ono što čusmo i saznasmo, što nam kazivahu oci,
4 To mēs viņu bērniem neslēpsim, bet izteiksim tiem pēcnākamiem Tā Kunga teicamo slavu un Viņa stiprumu un Viņa brīnumus, ko Viņš darījis.
nećemo kriti djeci njihovoj, predat ćemo budućem koljenu: slavu Jahvinu i silu njegovu i djela čudesna što ih učini.
5 Jo Viņš ir iecēlis liecību iekš Jēkaba un licis bauslību iekš Israēla, ko Viņš mūsu tēviem pavēlējis, to mācīt saviem bērniem.
Svjedočanstvo podiže on u Jakovu, Zakon postavi u Izraelu, da ono što naredi ocima našim oni djeci svojoj objave,
6 Ka tie pēcnākamie to zinātu, tie bērni, kas vēl dzims; ka tie celtos un to stāstītu arī saviem bērniem.
da sazna budući naraštaj, i sinovi koji će se roditi da djeci svojoj kazuju
7 Un ka tie savu cerību liktu uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, bet sargātu Viņa pavēles;
da u Boga ufanje svoje stave i ne zaborave djela Božjih, već da vrše zapovijedi njegove,
8 Un ka tie nebūtu tādi kā viņu tēvi, atkāpēja un pārgalvīga tauta, kas savā sirdī nebija pastāvīga, un kam gars neturējās pie Dieva.
kako ne bi bili, kao oci njihovi, naraštaj buntovan, prkosan - naraštaj srcem nestalan i duhom Bogu nevjeran.
9 Efraīma dēli, apbruņoti strēlnieki ar stopiem, atkāpās kaušanas dienā.
Sinovi Efrajimovi, ratnici s lukom, u dan bitke okrenuše leđa.
10 Tie neturēja Dieva derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,
Saveza s Bogom ne održaše i ne htjedoše hoditi po Zakonu njegovu.
11 Un aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.
Zaboraviše na djela njegova, na čudesa koja im pokaza.
12 Viņu tēvu priekšā Viņš darīja brīnumus Ēģiptes zemē, Coana laukā.
Pred njihovim ocima činio je znakove u Egiptu, u Soanskom polju.
13 Viņš pāršķīra jūru un lika tiem cauri iet, un pacēla ūdeņus stāvu kā kopu;
On more razdijeli i njih prevede, vode kao nasip uzdiže.
14 Un vadīja tos ar padebesi dienā un cauri nakti ar uguns gaišumu.
Danju ih vodio oblakom, a svu noć ognjem blistavim.
15 Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un tos dzirdināja papilnam kā no dziļumiem.
U pustinji hrid prolomi i napoji ih obilno kao iz bezdana.
16 Viņš arī izveda upes no akmens un lika tecēt ūdenim straumēm.
Iz stijene izbi potoke te izvede vode k'o velike rijeke.
17 Taču tie joprojām grēkoja pret Viņu un apkaitināja to Visuaugstāko tuksnesī,
A oni jednako griješiše, prkosiše Višnjem u pustinji.
18 Un kārdināja Dievu savā sirdī, barību prasīdami savai dvēselei,
Boga su kušali u srcima svojim ištuć' (jela) svojoj pohlepnosti.
19 Un runāja pret Dievu un sacīja: vai Dievs gan varēs sataisīt galdu tuksnesī?
Prigovarali su Bogu i pitali: “Može li Gospod stol u pustinji prostrti?
20 Redzi, Viņš gan klinti sitis, ka ūdens iztecējis un upes izplūdušas, vai Viņš arī maizi varēs dot, vai Viņš varēs gādāt gaļu Saviem ļaudīm?
Eno, udari u hrid, i voda poteče i provreše potoci: a može li dati i kruha, i mesa pružiti svome narodu?”
21 Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad tas apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un bardzība cēlās pret Israēli.
Kad to začu Jahve, gnjevom usplamtje: oganj se raspali protiv Jakova, srdžba se razjari protiv Izraela,
22 Tāpēc, ka tie neticēja uz Dievu, nedz cerēja uz Viņa pestīšanu.
jer ne vjerovaše Bogu niti se u njegovu pomoć uzdaše.
23 Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšām un atdarīja debesu durvis,
Pa ozgo naredi oblaku i otvori brane nebeske,
24 Un lika mannai uz tiem līt, ko ēst, un deva tiem labību no debesīm.
k'o kišu prosu na njih mÓanu da jedu i nahrani ih kruhom nebeskim.
25 Ikkurš no tiem ēda debesu maizi, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.
Čovjek blagovaše kruh Jakih; on im dade hrane do sitosti.
26 Viņš lika celties austriņam no debesīm un atveda dienvidus vēju caur savu Spēku,
Probudi na nebu vjetar istočni i svojom silom južnjak dovede.
27 Un birdināja gaļu uz tiem kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis,
Prosu na njih mesa k'o prašine i ptice krilatice k'o pijeska morskoga.
28 Un lika tiem krist viņu lēģera vidū, visapkārt ap viņu dzīvokļiem.
Padoše usred njihova tabora i oko šatora njihovih.
29 Tad tie ēda un pārēdās; un Viņš tiem lika notikt pēc viņu kārības.
Jeli su i nasitili se, želju njihovu on im ispuni.
30 Bet pirms tie savu kārību bija pildījuši, kamēr viņu barība vēl bija viņu mutē,
Još nisu svoju utažili pohlepu i jelo im još bješe u ustima,
31 Tad Dieva dusmība pret tiem cēlās un nokāva viņu stipros un nomaitāja Israēla jaunekļus.
kad se srdžba Božja na njih raspali: pokosi smrću prvake njihove i mladiće pobi Izraelove.
32 Par visu to tie taču vēl vairāk grēkoja un neticēja Viņa brīnumiem.
Uza sve to griješiše dalje i ne vjerovaše u čudesna djela njegova.
33 Tādēļ Tas nobeidza viņu dzīvību nīcībā un viņu gadus ātrā postā.
I skonča im dane jednim dahom i njihova ljeta naglim svršetkom.
34 Kad Viņš tos kāva, tad tie vaicāja pēc Viņa un atgriezās un steigšus meklēja Dievu,
Kad ih ubijaše, tražiše ga i opet pitahu za Boga;
35 Un atminējās, Dievu esam viņiem par patvērumu, un to visaugstāko Dievu esam viņiem par Pestītāju.
spominjahu se da je Bog hridina njihova i Svevišnji njihov otkupitelj.
36 Un tie Viņam smaidīja ar savu muti un Viņam meloja ar savu mēli.
Ali ga opet ustima svojim varahu i jezikom svojim lagahu njemu.
37 Jo viņu sirds nepastāvēja pie Viņa, un tie nebija uzticīgi Viņa derībā.
Njihovo srce s njime ne bijaše, nit' bijahu vjerni Savezu njegovu.
38 Bet Viņš bija sirdsžēlīgs un piedeva noziegumu un tos nesamaitāja, bet novērsa dažkārt Savu dusmību un nepamodināja visu Savu bardzību.
A on im milosrdno grijeh praštao i nije ih posmicao; često je gnjev svoj susprezao da ne plane svom jarošću.
39 Jo Viņš pieminēja, ka tie ir miesa, tā kā vējš, kas aizskrien un atpakaļ negriežas.
Spominjao se da su pÓut i dah koji odlazi i ne vraća se više.
40 Cik reiz tie Viņu apkaitināja tuksnesī un Viņu tirināja tai tukšā vietā!
Koliko mu prkosiše u pustinji i žalostiše ga u samotnom kraju!
41 Jo tie kārdināja Dievu allaž no jauna un noskumdināja Israēla svēto.
Sve nanovo iskušavahu Boga i vrijeđahu Sveca Izraelova
42 Tie nepieminēja Viņa roku nedz to dienu, kad Viņš tos no tā spaidītāja izglāba,
ne spominjuć' se ruke njegove ni dana kad ih od dušmana izbavi,
43 Kad Viņš Savas zīmes parādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coana klajumā,
ni znakova njegovih u Egiptu, ni čudesnih djela u polju Soanskom.
44 Un pārvērta viņu upes par asinīm un viņu strautus, ka nevarēja dzert,
U krv im pretvori rijeke i potoke, da ne piju.
45 Un sūtīja starp tiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas tos samaitāja,
Posla na njih obade da ih žderu i žabe da ih more.
46 Un deva viņu augļus spradžiem, un viņu darbus siseņiem,
I predade skakavcu žetvu njihovu, i plod muke njihove žderaču.
47 Un nomaitāja viņu vīnakokus caur krusu un viņu vīģes kokus ar lieliem krusas gabaliem,
Vinograde im tučom udari, a mrazom smokvike njihove.
48 Un nokāva viņu govis ar krusu un viņu sīkos lopus ar zibeņiem,
I predade grÓadu njihova goveda i munjama stada njihova.
49 Un uzgāza tiem Savu karsto dusmību, bardzību un postu un bēdas, un uzlaida tiem nelaimes eņģeļus,
Obori na njih svu žestinu gnjeva svog, jarost, bijes i nevolju: posla na njih anđele nesreće.
50 Un deva vaļu Savai dusmībai un neatrāva viņu dvēseles no nāves, un nodeva viņu lopus mērim,
I put gnjevu svojem otvori: ne poštedje im život od smrti, životinje im izruči pošasti.
51 Un kāva visus pirmdzimušos Ēģiptē, vīru pirmdzemdinātos Hama dzīvokļos,
Pobi u Egiptu sve prvorođeno, prvence u šatorju Hamovu.
52 Un veda Savus ļaudis kā avis un vadīja tos tuksnesī kā ganāmu pulku,
I povede narod svoj kao ovce i vođaše ih kao stado kroz pustinju.
53 Un vadīja tos bez bēdām, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus jūra apklāja.
Pouzdano ih je vodio te se nisu bojali, a more je prekrilo dušmane njihove.
54 Un Viņš tos veda Savās svētās robežās, uz šo kalnu, ko Viņa labā roka uzņēmusi.
U Svetu zemlju svoju on ih odvede, na bregove što mu ih osvoji desnica.
55 Un izdzina viņu priekšā pagānus, un tos izdalīja par mantības daļu un Israēla ciltīm lika dzīvot viņu mājās.
Pred njima istjera pogane, konopom im podijeli baštinu, pod šatorjem njihovim naseli plemena izraelska.
56 Taču tie kārdināja un apkaitināja to visuaugstāko Dievu un neturēja Viņa liecības,
A oni iskušavali i gnjevili Boga Višnjega i nisu držali zapovijedi njegovih.
57 Un atkāpās un atmeta ticību, tā kā viņu tēvi; tie atmuka kā viltīgs stops,
Otpadoše, iznevjeriše se k'o oci njihovi, k'o luk nepouzdan oni zatajiše.
58 Un Viņu apkaitināja ar saviem elku kalniem un to tirināja ar savām bildēm.
Na gnjev ga nagnaše svojim uzvišicama, na ljubomor navedoše kumirima svojim.
59 Dievs dzirdēja un apskaitās, un Israēls Tam ļoti rieba.
Bog vidje i gnjevom planu, odbaci posve Izraela.
60 Un Dievs atstāja to dzīvokli iekš Šīlo, to telti, ko Viņš bija ņēmis par mājas vietu cilvēku starpā.
I napusti boravište svoje u Šilu, Šator u kojem prebivaše s ljudima.
61 Un deva viņu spēku cietumā un viņu godību pretinieka rokā;
Preda u ropstvo snagu svoju i svoju diku u ruke dušmanske.
62 Un nodeva Savus ļaudis zobenam un apskaitās pret Savu tautu.
Narod svoj prepusti maču, raspali se na svoju baštinu.
63 Uguns aprija viņu jaunekļus, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.
Mladiće njihove oganj proguta, ne udaše se djevice njihove.
64 Viņu priesteri krita caur zobenu, un viņu atraitnes neraudāja.
Svećenici njihovi padoše od mača, ne zaplakaše Óudove njihove.
65 Tad Tas Kungs uzmodās kā viens, kas gulējis, tā kā varonis kliedz, kas vīnu dzēris,
Tad se k'o oda sna trgnu Gospodin, k'o ratnik vinom savladan.
66 Un sita Savus pretiniekus no aizmugures, un lika tos kaunā uz mūžīgiem laikiem,
Udari otraga dušmane svoje, sramotu im vječitu zadade.
67 Un atmeta Jāzepa dzīvokli, un neizvēlēja Efraīma cilti,
On odbaci šator Josipov i Efrajimovo pleme ne odabra,
68 Bet izvēlēja Jūda cilti, Ciānas kalnu, ko Viņš mīlēja;
već odabra pleme Judino i goru Sion koja mu omilje.
69 Un uztaisīja Savu svēto vietu kā debes'augstumu, stipru, kā pasauli, ko uz mūžīgiem laikiem radījis.
Sagradi Svetište k'o nebo visoko, k'o zemlju utemelji ga dovijeka.
70 Un Viņš izredzēja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma to no avju laidariem,
Izabra Davida, slugu svojega, uze ga od torova ovčjih;
71 No zīdītāju avīm Viņš tam lika nākt, ganīt Jēkabu, Savu tautu un Israēli, Savu mantību.
odvede ga od ovaca dojilica da pase Jakova, narod njegov, Izraela, baštinu njegovu.
72 Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi, un tos valdīja ar prātīgu roku.
I pasao ih je srcem čestitim i brižljivim rukama vodio.
